Sarunā par Krievijā un pašā aliansē jau sen piemirsto Krievijas un NATO padomi Stoltenbergs to raksturoja kā "nozīmīgu instrumentu dialoga uzturēšanai ar Maskavu" un nekavējoties piebilda, ka "pagaidām būtu pāragri spriest, kad notiks tālākās tikšanās (šajā formātā), taču tās notiks". Kas tas tāds par "instrumentu", ko "jau sen neizmanto", un nav zināms, kad tas atkal tiks izmantots, portālā Sputnik Lietuva vaicā Dmitrijs Lekuhs.
Starp citu, pagaidām nav diez kā ticams, vai vispār atsāks: 2008. gada 19. augustā Krievijas un NATO Padomes darbs tika pārtraukts pēc "08.08.08 kara" Gruzijā. Lai arī 2017. gada martā Krievijas Ģenerālštābs un alianses struktūras pirmo reizi kopš attiecību iesaldēšanas 2014. gadā sāka sakarus Sīrijas un Irākas jautājumā, būtu pārlieku optimistiski dēvēt to par "Krievijas un NATO Padomes darba atsākšanu".
Par paša instrumenta efektivitāti pat tā labākajos gados kādreizējais Krievijas pastāvīgais pārstāvis NATO Dmitrijs Rogozins atsaucās tā: "Mūsu partneri Krievijas un NATO Padomes ietvaros necenšas strādāt nacionālajā statusā, tas ir, nevis 26 valstis plus Krievija, kā tas sākotnēji bija paredzēts. Gluži pretēji, tās cenšas jau iepriekš noskaidrot kopējo pozīciju tajā vai citā jautājumā. Tas nekur neder." Būtu pavisam smieklīgi runāt par diplomātiskās konstrukcijas "efektivitāti", kas sistemātiski neapmierina vienu no abām pārrunu pusēm.
Vēl vairāk smiekli nāk, kad Jenss Stoltenbergs sāk pavēles izteiksmē spriedelēt par jautājumu, kas nekādi neietilpst viņa kompetencē, tas ir, par līgumu INF, kam nav ne mazākās saiknes ar viņa vadīto aliansi. Lielāko daļu NATO valstu tas neskar juridiski, jo sākotnēji tika noslēgts starp PSRS un ASV – ne NATO, ne Varšavas līgumam ar to nebija nekāda tiesiska sakara.
Un tomēr izskanējusi skaļa frāze.
"Es neizteikšu pieņēmumus par to, cik lielā mērā ticams, vai Krievija atgriezīsies pie (līguma – red.) ievērošanas. Svarīgi ir tas, ka Maskavai tagad ir pēdējā iespēja. Ja Krievija neatsāks ievērot (līgumu – red.), mums būs liela problēma, jo INF sabruks."
Ko lai par to saka: pat ja uz mirkli aizmirsīsim, ka lēmumu par izstāšanos no INF pauda ASV prezidents, kurš tikai vēlāk, kad bija paziņojis visu iespējamo, aptvēra, ka tādās lietās vajadzīga vismaz kaut kāda diplomātiska "anturāža", NATO ģenerālsekretāra paziņojums par "Krievijas pēdējo iespēju", atklāti sakot, izskatās mazliet mulsinošs: piedodiet, kāda ir tā jūsu piedāvātā "pēdējā iespēja"?
Gorbačova un Reigana parakstītais papīrs visneizdevīgākais bija Maskavai. Tāpēc ir grūti izprast, kā Jenss Stoltenbergs var dāvāt Krievijai unikālu iespēju piekāpties, lai saglabātu sākotnēji neizdevīgo līgumu.
Tas, kāpēc ASV ir nolēmušas izstāties no INF, ir saprotams: parakstīšanas brīdī līgums Amerikai bija ļoti izdevīgs.
Iemesls ir vienkāršs: dokuments attiecās tikai uz sauszemes bāzes raķetēm. Amerikāņi ar lielāko prieku apsolīja iznīcināt spārnotās raķetes Tomahawk un atteikties no operatīvi taktisko raķešu "Lance 2" izvēršanas Centrālajā Eiropā, jo tas dāvāja gigantiskas priekšrocības – līgums neattiecās uz jūras un gaisa bāzes raķetēm, kas ASV bija vairumā, bet PSRS situācija vidēja un maza darbības rādiusa gaisa un jūras bāzes raķetēm bija pasmaga. Tagad, kad Krievijas "Kalibr" nodemonstrēja Sīrijā iespēju trāpīt jebkurā ienaidnieka vēdlodziņā, priekšrocību vairs nav. Kāda tad jēga ievērot līgumu visdemokrātiskākajai demokrātijai pasaulē?
Ak jā.
Ir vēl viens amizants aspekts jautājumā par iespēju "ievilkt krievus jaunā bruņošanās sacensībā", par ko spriedelē Rietumus. Krievija var pietiekami ātri un, tā sakot, "rentabli" saštancēt salīdzinoši lēto "Kalibr" sauszemes analogus. Pie tam Maskavai nav vajadzīga nekāda raķete 9М729 (to dēvē arī par SSC-8), ko Vašingtona izmanto, lai pārmestu līguma pārkāpumu. Cita lieta ir tā, ka krieviem sauszemes bāzes raķetes nav īpaši vajadzīgas: tas, ka nelielie Krievijas kuģi spēj noraidīt "Kalibr" uz norādītajiem mērķiem no valsts iekšzemes ūdeņiem, tika spīdoši nodemonstrēts jau pieminētās kampaņas laikā Sīrijā.
Starp citu, tieši tāpēc INF vairs nav aktuāls amerikāņiem (piedevām vēl "Ķīnas jaudas"). Taču līguma INF laušana Krievijai īpašu kaitējumu nenodara (atšķirībā no līguma START, kura termiņš drīz beigsies, taču tas ir atsevišķs jautājums). Vēl vairāk, tajos pašos 80. gados minētās klases raķetes Krievijai bija ļoti bīstamas. Tagad "lēnās", lai arī zemu lidojošās raķetes pārliecinoši "pārtver" ne tikai modernās krievu PGA, bet arī amerikāņu un pat ķīniešu sistēmas – tās nav hiperskaņas raķetes.
Mēs drīzāk izpildīsim tādu kā ceremoniāli diplomātisku lomu: ir iespēja pelnīti norāt amerikāņus, un nebūtu labi to palaist garām. Bažas drīzāk gan nāktos paust eiropiešiem – ja viņi izvietos savā teritorijā vidēja un maza darbības rādiusa amerikāņu raķetes, šīs teritorijas vienkārši kļūs par vēl vienu "likumīgu mērķi" Krievijas raķetēm.
Taču Eiropai šajā jautājumā nav lēmēja tiesību, un eiropietis, kurš vada NATO, to atklāti apstiprināja.