Nav zināms, vai Krievijas koncerns "Gazprom" kaut ko sūknēs cauri Ukrainas gāzesvadam. Jebkurā gadījumā tas nebūs apjoms, kas varētu šķist nozīmīgs Eiropas tirgū, raksta RIA Novosti autors Dmitrijs Lekuhs.
Tiesa, Krievijas vadītāji neliekuļo, teikdami, ka neiebilst pret "Ukrainas tranzītu", protams, ja valsts piedāvās izdevīgus noteikumus. Lieta tāda, ka visas "straumes" – gan "Turcijas", gan "Ziemeļu" – netika būvētas, lai atstātu Ukrainu bez Krievijas gāzes. Tās projektētas ar mērķi apiet kaitinošus šķēršļus, lai atņemtu Ukrainai statusu – valsts, kas sēž uz gāzes ventiļa pat marionetes lomā. Runa nebūt nav par Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu, bet gan par instrumentu atņemšanu Kijevai, kuru dēļ Krievija bieži tika padarīta atkarīga savā likumīgajā Eiropas tirgū. Tuvākajā laikā šis jautājums tiks atrisināts, tālāk tiks izvērtēti komerciālie aspekti. Tirgojieties. Iespējams, kaut ko iedosim.
Gan ukraiņi, gan krievi, gan eiropieši – visi, būdami profesionāļi, visu ļoti labi saprot.
Esam jau noskaidrojuši, kāpēc pašreizējos apstākļos Ukrainas GTS ir tāds komunālais dzīvoklītis, kura eksistencē neviens nav īpaši ieinteresēts. Starp citu, arī amerikāņi ne: lai ko "Naftogaz" vadītājs aiz izmisuma stāstītu par "lielo investoru no ASV", amerikāņu SDG Eiropas tirgū vēl tikai šo apjomu pietrūkst līdztekus "straumēm" (tagad jau visiem skaidrs, ka tās apturēt būs pagrūti).
Te nu mēs tuvojamies galvenajam Kijevas "Maidana apvērsuma" ekonomiskajam iznākumam: šķiet, viņiem izdevies neiespējamais. Viņiem izdevies pazaudēt to, ko šķietami bija neiespējami zaudēt: pašu valsts ģeogrāfisko stāvokli. Nejautājiet, kā tas viņiem izdevies. Ir izdevies.
Atklāsim baismīgu noslēpumu. Ne jau aiz mīlestības pret lakstīgalu balsīm, speķi, boršču, vareņikiem ar ķiršiem un skaistulēm ar milzīgajām acīm boļševiki savās dienvidrietumu teritorijās ieguldīja gigantiskus līdzekļus. Dzelzceļu garuma ziņā Ukraina ieņēma 7. vietu pasaulē (apmēram 22,5 tūkstoši kilometru), un gandrīz puse no tiem bija elektrificēta. Pavisam nesen pat vilcieni no Maskavas uz Sočiem brauca cauri Ukrainas teritorijai.
Tās ir ģeogrāfiskā stāvokļa dabiskās priekšrocības, par ko mēs runājām. Tagadējās Ukrainas teritorija padomju, pirms tam – cariskās impērijas, bet vēl agrāk – mongoļu laikā bija dabisks transporta un loģistikas mezgls – jau kopš laikiem, kad šeit veda ceļš "no varjagiem līdz grieķiem".
Ja konsekventi un mērķtiecīgi tiek iznīcinātas attiecības ar vienu no kaimiņiem, nav īpaši loģiski uzskatīt, ka esi spējīgs uz sadarbību starp vieniem un otriem.
Kā mēdz teikt, rezultāts ir acīmredzams.
Burtiski dažu gadu laikā Ukraina no tirdzniecības ceļu krustojuma ir pārvērtusies par transporta strupceļu, Eiropas loģistikas apendiksu, kurā teju vai pati dzīvākā un godājamākā loģistikas biznesa nozare ir kontrabanda.
Vārdu sakot, Ukraina vienkārši ir apieta ar līkumu. Gāzesvadi šeit ir tikai "ķirsītis", kas rotā Austrumeiropas biznesa galvenā neveiksminieka torti. Garām ir pagājuši galvenie auto un dzelzceļa maršruti, īsta revolūcija notikusi Krievijas ostu infrastruktūrā gan Baltijas, gan Melnajā jūrā. Garām iet ne tikai energonesēji no Krievijas, bet arī transkontinentālais tranzīts, ieskaitot konteineru pārvadājumus.
Starp citu, lai kurš izcīnītu uzvaru hipotētiskajā gaidāmajā "cīņā par Ukrainu", tagad neviens vairs necentīsies panākt, lai šajās zemēs sāktos ekonomiskais uzplaukums.
Tam vienkārši nav jēgas.