Es neesmu partijas "Latvijas Krievu savienība" biedrs. Atbalstīju LKS nesenajās vēlēšanās, jo tās iekļūšana Saeimā (diemžēl neveiksmīga) bija vienīgā iespēja radīt parlamenta frakciju, kas nopietni rūpētos par krievu mazākumtautības diskrimināciju.
Neesmu partijas biedrs, tāpēc uzskatu, ka man nav tiesību iejaukties tās iekšējās lietās. Es runāju par Iļjas Kozireva izslēgšanu no LKS. Ar saviem noteikumiem svešās mājās nelīdīšu.
Taču iekšējās problēmas atšķiras no ideju konflikta. Un tas skar visus, ne tikai partijas biedrus un tās vēlētājus.
Savas idejas Kozirevs regulāri publicē Sputnik Latvija un citos portālos. Piemēram, te ir viņa nesenais raksts. Viņa domu būtību atstāstīšu mierīgāk, politiski korektā valodā un paudīšu savu viedokli.
Tauta un partija ir nedalāmi
Kas notiek Latvijā? Starpnacionālais konflikts vai ļaundari politiķi, kuri savu cinisko mērķu labad, pretēji miermīlīgās latviešu tautas gribai, pūlas izspiest krievus no valsts? Jebkurš godīgs sociologs atbildēs: protams, starpnacionālais konflikts.
Visu vēlēšanu, visu sociālo aptauju rezultāti, reakcija uz svarīgiem notikumiem valsts iekšējā un ārpolitikā liecina par vienu: latviešu tauta vienbalsīgi (izņēmumi tikai apstiprina likumu) atbalsta valdības politiku. Vēl vairāk, nereti gadās, ka relatīvi pragmatiskie latviešu politiķi ir spiesti klausīt radikālam tautas noskaņojumam.
Te jums būs svaigs piemērs: 1. novembrī Saeima trešajā, galīgajā lasījumā pieņēma Darba likuma grozījumus. Divi radikālākie grozījumi (piemēram, punkts, kas dāvāja latviešu tautības darbiniekiem tiesības nerunāt krievu valodā ar vietējiem krieviem) tika noraidīti. Taču pirmajā un otrajā lasījumā abi punkti izgāja cauri, tā sakot, kā pa sviestu. Kāpēc tā?
Viss ir pavisam vienkārši: starp otro un trešo lasījumu notika Saimas vēlēšanas. Deputātiem no ZZS un "Jaunās Vienotības" vairs nevajag izdabāt vēlētājiem, un viņi balsojot ņēma vērā – vismaz daļēji – veselo saprātu.
Tātad latviešu vēlētāji nevis pasīvi atbalsta krieviem naidīgu politiku, bet gan ir tās prasīgi pasūtītāji.
Neviens necenšas latviešus aizskart, tie ir acīmredzami fakti. Jebkuras nelielas tautas egoistiskais raksturs – tā sevi uzskata par absolūtu saimnieku pašu apdzīvotajā teritorijā, un visus pārējos – par "svešiniekiem" vai "viesiem".
Tikai mēs neuzskatām, ka būtu svešinieki vai viesi Latvijā, mēs esam tādi paši saimnieki kā latvieši. Tāpēc rodas konflikts.
Nevajag izdabāt
Vai mēs varam pārliecināt latviešus par savu taisnību? Ar vārdiem mainīt viņu ideoloģiju? Teorētiski tas ir iespējams, kāpēc gan ne. Taču šim nolūkam vajadzīgi instrumenti, kas ļauj ietekmēt trīs sociālos institūtus, kuri veido pasaules uzskatu: ģimeni, skolu un medijus. Ja latviešu vecāki ģimenē, latviešu pedagogi skolā un latviešu žurnālisti medijos ik dienas (atkārtošu – IK DIENAS) iedvesīs savai auditorijai cieņu pret krievu tautu, krievu vēsturi un kultūru, jau pēc pāris gadiem būs vērojams iespaidīgs efekts.
Taču tā ir īsta fantastika, tādu instrumentu mums nav un tuvākajā nākotnē nav arī saskatāmi. Vai cita iespēja ir? Lai nepapildinātu savu krimināllietu par lielu prieku DP izmeklētājiem, papūlēšos izteikties pēc iespējas taktiski.
"Latviskās Latvijas" gaišais tēls (ar to domāta "Latvija bez krieviem") var nobālēt latviešu acīs tikai tajā gadījumā, ja viņi aptvers, ka šis mērķis ir nepiepildāms, pareizāk sakot, apjēgs, ka ar ideāla sasniegšanu saistītie zaudējumi būs tik milzīgi, ka labāk to ideālu sūtīt pie velna. Nāksies samierināties ar krievu klātbūtni un vienoties ar viņiem.
Tātad, jo stingrāka un apņēmīgāka (likuma robežās, protams) būs krievu pretošanās latviskošanas politikai, jo lielākas ir izredzes, ka titulētais vairākums nāks pie prāta. Savukārt jebkāda pieglaimošanās un pazemības izpausme pārliecinās latviešus, ka viss ir kārtībā, viss notiek pēc plāna un nekas nav jāmaina.
Nesen spilgta iztapība bija vērojama masveida atklāsmēs sociālajos tīklos 18. novembrī. Daudziem krieviem šķita, ka šajā dienā būtu jāatzīstas mīlestībā pret Latviju. Es arī mīlu priedes un jūru, putnu dziesmas, kaķu ņaudēšanu un citas sentimentālas lietas, taču oficiālo svētku dienā tādas atzīšanās skanēja pazemojoši: sak, nesitiet mani, esmu savējais, esmu no "buržujiem".
Atsauciet atmiņā skolas gadus, kādu huligānu un viņa komandu, kuri vāc nodevas no visiem, kuri iet pa "viņu" ielu. No savas aizraujošās un ienesīgās nodarbes puiši atteiksies tikai tad, ja sapratīs, ka tā beigsies ļoti skumji (jau atkal cenšos izteikties taktiski).
Ja pareizi atceros, Iļja Kozirevs pūlējās pārliecināt LKS vadību par to, ka nepieciešami stingrāki izteikumi, lozungi, partijas dokumentu teksti, atteikšanās no pārliekā politkorektuma. Vārdu sakot, viņš aicināja runāt un rīkoties, nedomājot par to, ka "latvieši apvainosies".
Atkārtošu vēlreiz: partijas iekšējās lietās es neiejaucos. Taču Kozireva viedoklim piekrītu. LKS vadībai nāksies izlemt, kā saasināt cīņu, sakaitēt atmosfēru, paliekot politiskā procesa ietvaros.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.