Patriots vai sliņķis?
Kā zināms, Latvijas Saeima apstiprinājusi Nacionālās apvienības izlolotos Darba likuma grozījumus, kuri liedz darba devējam pieprasīt no darbinieka svešvalodas (krievu valodas) zināšanas valstī, kurā aptuveni 40% iedzīvotāju tā ir dzimtā valoda.
Tātad ar krievu valodā runājošajiem iedzīvotājiem darbinieks varēs sazināties tikai un vienīgi latviešu valodā, pat tad, ja darbinieks ir frizieris vai ārsts, un cilvēks ieradies apgriezt matus vai ārstēties.
Protams, pieņemot likumu, Lētā nogrimušās Saeimas deputātiem ne prātā nenāca padomāt: kā saprast, vai darba devējs lauku puisi nav pieņēmis darbā par oficiantu tāpēc, ka puisis neprot krievu valodu, vai tāpēc, ka viņa iemaņas un raksturs nav piemēroti darbam (vienkārši sliņķis). Tagad jebkurš dienderis un dzērājs ar valsts valodas zināšanām būs neaizskarams? Kā pakalpojumu un sabiedriskās ēdināšanas jomā identificēt vietējo krievvalodīgo, kurš ļaunprātīgi nemācās latviešu valodu, un atšķirt no tūristam ar ko ļauts sarunāties svešvalodā? Iespējams, risinājums rastos, ja vietējā krievvalodīgā pienākums būtu nēsāt uz apģērba kaut kādu pazīšanās zīmi. Sv. Jura lentīti piedāvāt nedrīkst. Tomēr tā ir veselīga ideja – kaut kādi marķēt krievus ar stilizētu matrjoškas vai Kremļa torņu attēlu. Tikai lētāk gan būtu pielīmēt etiķetes atbraucējiem, nevis vietējiem.
Kāpēc meitene pietvīka
Diskusijas gaitā pirms grozījumu pieņemšanas izskanēja milzum daudz interesantu ieteikumu – kā piespiest krievus runāt valsts valodā. Piemēram, Atis Lejiņš, nu jau bijušais deputāts no "Vienotības", pastāstīja, kā meitene parkā viņam krieviski pavaicājusi: "Cik pulkstenis?" Kad politiķis viņai skarbi atbildējis "pareizā valodā", viņa pietvīkusi. Par to tiesībsargs Vladimirs Buzajevs stāsta savā lapā Facebook.
Patiešām, varbūt tā ir universāla metode nelojālu krievu un visādas tur piektās kolonnas identifikācijai Latvijā. Valoda šajā gadījumā iedarbojas gluži kā svētais ūdens vai ķiploki pret vampīriem. Ja krievam kaut ko pateikt latviski un viņš nosarkst, tas ir īstais neuzticamais.
Tiesa, svarīgi gan nekļūdīties un neizmest mēslainē tādus krievu nacionālistus kā Dmitrijs Savins. To, kurš apmeties Latvijā, lai kopā ar latviešu kārtas biedriem beidzot izravētu ar saknēm totalitārās pagātnes atbaidošās pazīmes. Viņš gan vēl nav paspējis apgūt valsts valodu šim nolūkam piemērotā līmenī.
Tā jau ir. Manuprāt, būtu svarīgāk uzzināt, ko īsti bijušais deputāts Lejiņš pateicis meitenei, ka viņa pietvīkusi. Nav nemaz tik vienkārši novest mūsdienu meitenes līdz sārtumam vaigos. Es pieprasu veidot Saeimas komisiju!
Kā nokļūt bibliotēkā?
Var jau būt, ka pats Lejiņš nosarcis, atbildot meitenei, gluži kā vecajā anekdotē par Pelēko Vilku un Sarkangalvīti. Parkā bija tumšs, nianses nebija saskatāmas. Stāsta, ka Krievijā klīst kāds mīts par Latviju. To it kā izplatot tūristi, kuriem palaimējies palikt sveikiem un veseliem pēc ciemošanās Latvijā. Sak, gadījumā, ja krievu tūrists uzdod jautājumu, piemēram, kā nokļūt bibliotēkā, ļaunie latviešu nacionālisti aizsūta viņu uz staciju. Ja pajautāsi, kur ir tuvākā tualete, parādīs bibliotēku. Tā latvieši atriebjoties krieviem par okupācijas gadiem. It kā jau sīkums, taču, ja tā darīt katru dienu jau 30 gadus, zināmas nogulsnes uzkrājas.
Tāpēc pilnīgi iespējams, ka, izdzirdējis jautājumu krievu valodā, deputāts vienkārši nosaucis meitenei nepareizu laiku. Pateicis nevis 10 vakarā, bet gan 10 no rīta, sak, staigā vien, meitēn, vēl ir agri, laupītāji un varmākas guļ. Galu galā inteliģents nokaunējies un nosarcis.
Bet tas jau ir audio rasisms
Starp citu, nesen noskaidrojies, ka diktore, kas ieskaņojusi transporta pieturu nosaukumus Rīgā, ir nacionāliste un sapņo izraidīt visus krievus. Ziniet, man vienmēr ir šķitis, ka viņa nosauc pieturas ar kaut kāda augstprātīga pārākuma sajūtu, par spīti krieviem, tik ideālā valsts valodā, kādu man ne mūžam neizdosies apgūt. Biju spiests sēsties pie personīgā transporta stūres.
Starp citu, nesen mans kolēģis Aleksandrs Giļmans publicēja interesantu hipotēzi par jaunu rasisma formu Latvijā – "akustisko rasismu": titulētajai nācijai līdzās dzīvojošie krievi to vizuāli neaizvaino, toties valoda aizskar un kaitē dzirdei. Tāpēc diskriminācijas objekts Latvijā ir nevis upuru āriene, bet gan valoda. "Gluži kā likumdevējs kaut kur Alabamā vai Gebelsa ministrijā bija norūpējies, lai kungu rases pārstāvi neaizvainotu nejaušs pieskāriens vai acu uzmetiens nepilnvērtīgam cilvēkam, latviešu likumdevējs cenšas panākt, lai īstenu āriešu ausis neaizkartu krievu mēle, lai viņš varētu mierīgi nodzīvot mūžu, kompromitējošo valodu neprasdams," – raksta Aleksandrs.
Ar skandalozu akustistiskās agresijas gadījumu man pašam nācies saskarties. Par to stāstīju savā lapā Facebook.