Olga Suharevska, ārpolitikas zinātņu maģistre, tiesību zinātniece – portālam Sputnik Latvija
Mihaila Bulgakova nemirstīgajā daiļldarbā "Meistars un Margarita" profesora Volanda sarīkotais melnās maģijas seanss ar tās atmaskošanu pārvērtās par skatītāju pašatmaskošanos – gan figurāli, gan burtiski. Dāmas un kungi, kam sagribējās dabūt tērpus no Parīzes un burvju kupīras, bija spiesti skraidīt gluži pliki.
Apmēram tāpat izskatās Latvijas likumdevēju kārtējais mēģinājums publicēt VDK aģentu vārdus. Interesanti, kam piederēs vispārējai aplūkošanai izkārtā veļa, kādās krāsās tā mirgos? Vai tik tā nebūs viņu pašu "vešiņa"?
Pastaiga pa grābekļiem
"Komunisma aģentu" medības nav nekāds jaunums. Tamlīdzīgas procedūras novērotas gandrīz visās bijušā Varšavas līguma valstīs, arī pašā Latvijā, kurā padomju specdienestu bijušajiem aģentiem un ziņotājiem ar virkni normatīvo aktu aizliegts ieņemt sabiedriskus un administratīvus amatus, strādāt diplomātiskajā dienestā, valsts aizsardzības un drošības nozarēs, IeM, muitā, porokuratūrā, tiesu sistēmā un dažās citās nozarēs.
Nežēlīgākās "raganu medības" notika Austrumvācijā, un process tur vēl nav beidzies. Nonācis līdz visu valsts ierēdņu atkārtotai noformēšanai darbā – viņi no jauna iesniedza pieteikumus pieņemšanai darbā un aizpildīja anketas par savu nesadarbošanos ar Stasi. Galu galā darbu zaudējuši 55 tūkstoši cilvēku, lai arī demokrāti apgalvo, ka specdienesta labā esot strādājusi teju vai puse VDR iedzīvotāju, pat nepilngadīgi bērni.
Čehoslovākijas VDD un PSRS VDK aģentu vajāšana Vācijā sākās jau pirms Padomju Savienības sairšanas, bet 1992. gada jūnijā bijušais disidents un reaktors Petrs Cibuļka savā "Avīzē bez cenzūras" publicēja simtiem specdienestu informatoru vārdus. 2003. gadā valdība IeM vietnē publicēja informāciju par cilvēkiem, kuri iepriekš sadarbojās ar Valsts drošības dienestu – 75 tūkstošus vārdu.
Arī Polijā spiegu ķeršana sākās pirms PSRS sabrukuma, un 1989. gadā, kad toreizējais premjerministrs T.Mazoveckis deva savu piekrišanu "pavilkt treknu svītru zem pagātnes". Pirmais likums par lustrāciju tika pieņemts 1997. gadā. Tas bija attiecināts uz valsts amatpersonām vai valsts amatu kandidātiem, tostarp uz prezidenta posteņa, parlamenta deputātu un Ministru kabinetu locekļu, tiesnešu un prokuroru posteņu kandidātiem, kā arī personām, ko ieceļ amatā prezidents, premjerministrs vai ģenerālprokurors. Viņu pienākums bija iesniegt deklarāciju, kurā norādīja, vai viņi bijuši komunistiskā Drošības dienesta darbinieki vai informatori.
2006. gadā brāļu Kačinsku partija "Likums un taisnīgums" lobēja jauna, stingrāka likuma pieņemšanu. Tas būtiski paplašināja pārbaudāmo amatu sarakstu: 1997. gadā pieņemtais likums tika attiecināts aptuveni uz 27 tūkstošiem cilvēku, bet jaunais likums attiecās jau aptuveni uz 700 tūkstošiem amatpersonu.
Kādā izlūkdienestā kalpojāt?
Protams, tāds atmaskošanas drudzis noveda pie milzum daudziem politiskajiem skandāliem – paši lustrācijas cīnītāji konstatēja, ka viņu vārdi atrodami "stukaču" sarakstos.
Piemēram, 1992. gadā Polijas IeM publicēja sarakstu – 64 deputātus, senatorus un augsti stāvošas amatpersonas, kas sadarbojušies ar Polijas Tautas Republikas specdienestiem. Tajā bija arī iesīksējušā demokrāta un prezidenta Leha Valensas vārds. Saeima izteica neuzticību valdībai, kas bija spiesta demisionēt.
Spiegu skandāli Polijā nenorimst vēl šobaltdien. 2017. gadā Polijas Nacionālās atmiņas institūts atklāja vairāk nekā tūkstoti izlūku, kas strādājuši PTR. To vidū ir gan pašreizējie specdienestu darbinieki, kā arī nelegālie aģenti. "Komunisma aģentu" vidū atkal atklājās augstu stāvoši diplomāti un ierēdņi, piemēram, Ārlietu ministrijas protokola vadītājs Mariušs Kazana un Leha Kačinska padomnieks ārlietu jautājumos Andžejs Kravčuks. Izrādās, "padomju spiegi" nokļuvuši pat NATO, piemēram, Jaroslavs Skoņečeks, kurš pielika milzīgas pūles, cīnoties par Polijas iestāšanos aliansē, un strādāja organizācijas struktūrā. Par darbu VDK tika apsūdzēts arī bijušais Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis.
Kā spilgtu piemēru politiskajām spekulācijām šajā jomā iespējams minēt Polijas valdības publicēto pārskatu par Polijas ārējās izlūkošanas darbu, kurā tika atklāti virsnieku vārdi un slepenu speciālo operāciju nianses. 2006. gadā likvidētā specdienesta kaitniecisko būtību un sakarus ar PSRS VDK "pierādīja" fakts, ka 16 gadu laikā tai nav izdevies noķert nevienu Krievijas spiegu (!).
Līdzīga ir arī situācija Čehijā. Komunisma noziegumu izmeklēšanas pārvaldes Dokumentācijas nodaļas vadītājs Prokops Tomeks paziņoja, ka ir gandrīz neiespējami Čehijas Republikā pārbaudīt radušās aizdomas, jo piekļuves VDK oriģinālajiem dokumentiem nav.
Taču cilvēki joprojām tiek atlaisti no darba un vajāti uz aizdomu pamata, pie viena iznīcinot labākos virsnieku kadrus, izlūkošanas un pretizlūkošanas sistēmu un nodarot nelabojamu kaitējumu valsts drošībai.
Lietuvā pat noskaidrojās, ka gandrīz visas valdošās aprindas, kas nolād "padomju okupāciju" un ceturtdaļgadsimtu rīko dekomunizāciju, padomju laikā bija "stukači". Avīzes Respublika sniegtajā sarakstā minēta valsts prezidente Daļa Grībauskaite, Lietuvas pirmais vadītājs Vītauts Landsberģis, premjerministrs Sauļus Skvernelis un daudzi plaši pazīstami politiķi, lieli uzņēmēji un mākslas darbinieki.
Pandoras lāde
"Antipatriotiskās darbības" galvenos pierādījumus pārsvarā veido izdomājumi un politiskās spekulācijas. Pie tam "demokrātisko" politiķu skandalozie atmaskojumi parādās īstajā brīdī. Pilnīgi slepenas ziņas par Lietuvas elites dziļajiem sakariem ar VDK parādījās parlamenta un prezidenta vēlēšanu kampaņu fonā. Līdzīga situācija veidojās 2011. gadā ar vācu politiķi Gezinu Lecšu (Gesine Loetzsch), kura tika izvirzīta opozīcijā strādājošās Kreisās partijas līdzpriekšsēdētāja postenim. Tūlīt pat noskaidrojās, ka viņas dzīvesbiedrs sadarbojies ar vācu izlūkdienestu Stasi.
Par darbu Stasi labā itin pamatoti aizdomās tur arī "komjaunieti, aktīvisti, skaistuli", tagadējo Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kura VDR laikos veidoja galvu reibinošu politisko karjeru. Turklāt daļa dokumentu, piemēram, no Valdhofas, kur Angela Merkele auga, vienkārši pazudusi.
Neskatoties uz ilggadējām raganu medībām, nevienai bijušās PSRS un Austrumeiropas valstij nav izdevies "atrast un izmēzt" visus sociālistisko specdienestu aģentus. Kāpēc lai Latvijā būtu citādi?
"Nodevēju" nesekmīgo meklējumu kārtējais pavērsiens Latvijā pēc gandrīz 30 gadus ilgas "brīvības", maigi izsakoties, izskatās dīvaini. Liels dokumentu apjoms bija izvests no republikas PSRS sabrukuma laikā, daļu paši "demokrāti" iznīcināja – viņi nevarēja pieļaut, lai atklātos viņu "tumšie darbiņi". "Boļševisma aģentu" dosjē nebūt nav pilnīgs. Vai tāda pieeja ir godīga?
Vienīgais pamatojums – valdošā elite vēlas nodrošināt sev oponentu politiskās šantāžas iespēju.
Vai Latvijas politiķiem, gluži kā Bulgakova varoņiem, vienkārši sagribējies "vienā krekliņā un ceriņkrāsas biksītēs" pastāvēt godājamās publikas priekšā?