RĪGA, 8. septembris — Sputnik. Sakrāt naudu pirmajai hipotekārajai iemaksai, nopelnīt naudu izglītībai un pat kāzām — lūk standarta iemesli, kuru dēļ latvieši un lietuvieši brauc strādāt uz Angliju vai Īriju. Latvieši, kuri nostrādājuši plantācijās un veļas mazgātavās, kā arī rūpnīcās, pastāstīja rus.tvnet.lv intervijā par savu pieredzi.
Latvijas iedzīvotāja vārdā Marina brauca strādāt uz Īriju 2012. gadā — vāca zemenes. Pēc viņas sacītā, viesstrādnieku ikdiena tur sastāvēja no smaga fiziska darba, alus televizora priekšā un sarunām ar citiem strādniekiem.
Angļu valodu, pēc viņas sacītā, tur neesot iespējams apgūt — visi runā lietuviešu, latviešu un krievu apvienotā valodā, jo vairums strādnieku nāk no Baltijas.
Daži atbrauca tikai uz vienu sezonu, taču bija arī tādi, kas strādāja zemeņu vākšanā ne pirmo gadu un paguva pārvest uz Īriju ģimeni.
"Katru mēnesi "kaudzēm" brauca jaunais darba spēks — visi šie cilvēki vai nu zaudējuši darbu, vai arī uzņēmās kredītsaistības, kuras segt, strādājot dzimtenē, viņiem nebija iespējas," pastāstīja Marina.
Pēc viņas sacītā, kāds krāja hipotēkai, mašīnai vai arī kāzām un krāja katru centu, bet kādu apmierināja šāds dzīves veids "darbs plantācijās-māja-dīvāns".
Cita Latvijas iedzīvotāja — Oksana — paguva aizbraukt sezonas darbos uz vairākām valstīm — trīs gadu laikā viņa pelnīja naudu mācībām augstskolā, jo viņas vecāki nevarēja maksāt par izglītību, savukārt iegūt budžeta vietu viņa nespēja. Oksana strādāja ābolu vākšanā, konditorejā un veļas mazgātavā.
"Kāds no darbiem tika organizēts pēc principa "grupa atbrauca, nostrādāja pusotru mēnesi un organizēti devās atpakaļ", kādā es devos viena," paskaidroja viņa.
Oksana pastāstīja, ka doties strādāt grupā bija jautrāk — tā lielākoties sastāvēja no viņas vecuma cilvēkiem, ar kuriem varēja sarunāties.
"Man bija 20, un mēs attiecāmies pret smago darbu, kad 9 stundas bija jāstaipa smagus ābolu grozus, kā pret avantūru — dzīvojām teju kempingos, vakaros cepām šašliku, sarunājāmies. Kāds šajā darbā atrada draugus, citiem pagadījās pat meiteni vai puisi atrast," pastāstīja Oksana.
Darbs veļas mazgātavā, kurā meitene devās viena, izrādījās smagāks — iepazīties ar kādu meitene tur nevarēja, savukārt viesabonēšana tolaik bija ļoti dārga, un radiniekiem Latvijā viņa zvanīja reti.
Latvietis Toms spēja iegūt vairāk apmaksātu darbu — rūpnīcā.
"Mēs neslikti pelnījām — protams, liela daļa naudas aizgāja izdevumos, taču izdevās veidot arī uzkrājumus, un sūtīt naudu uz mājām. Tie, kas pret darbu izturējās nopietni, varēja cerēt uz paaugstinājumu," pastāstīja Toms.
Pēc viņa sacītā, dzīve Anglijā un darbs rūpnīcā izrādījies līdzīgs realitātes šovam.
"Mums izveidojās koalīcija, bija dažādas intrigas, strādnieki iepazinās, dzīvoja kopā, šķīrās," pastāstīja latvietis.
Pēc viņa sacītā, vairākas reizes gadā viņš brauca uz dzimteni, taču, atšķirībā no daudziem citiem aizbraukušajiem peļņas meklējumos un atgriezušos, nemētājās apkārt ar naudu, vēloties parādīt cik viņš ir "veiksmīgs" miglainajā Albionā, toties spēja iztaisīt remontu dzīvoklī un iegādāties mašīnu.
"Taču tā bija, laikam, grūtākā nauda manā dzīvē — darbs patiešām bija smags. Jā, divi tūkstoši mēnesī skan skaisti, it sevišķi, kad skatās, ka Latvijā tolaik daudzi pelnīja 300-400, taču ir jāsaprot, ka šāds darbs ir īslaicīgs, tavas problēmas nevienam nerūp — tu vienkārši esi sava veida robots, kurš izpilda dažādas funkcijas. Kaut kas nepatīk — uzredzēšanos, noguris, saslimis — uzredzēšanos. Neaizvietojamu cilvēku tur nav," noslēgumā pateica Toms.
Latvija saskarusies ar masveida iedzīvotāju aizbraukšanu pēdējo gadu laikā — pēc valsts iestāšanās ES darbspējīgi pilsoņi arvien biežāk dodas strādāt uz ārzemēm, uz ekonomiski labklājīgākām valstīm. Latvijas valdība meklē veidus kā stimulēt pilsoņus atgriezties dzimtenē. ĀM izstrādā speciālu Latvijas ārzemju diasporas atbalsta likumu.