RĪGA, 4. augusts — Sputnik, Vladimirs Lindermans. Donbasā bojā gājušais Latvijas pilsonis Arturs Bezsmertnijs bija liepājnieks, vēstīja Sputnik Latvija. Informācijas avoti Ukrainā paziņoja arī viņa iesauku – "Ronins". Bijušie dienesta biedri stāstīja, ka kopš 2014. gada "Ronins" paspējis saskaņā ar kontraktu izdienēt vairākās vienībās, tostarp – "Labējā sektorā" (Krievijā aizliegta organizācija).
Likums politikas kalpībā
Latvija ir Kijevas sabiedrotā konfliktā, taču republikas normatīvie akti aizliedz tās pilsoņiem piedalīties karadarbībā ārvalstīs, kā arī patvaļīgu (valsts nesankcionētu) iestāšanos ārvalstu varas struktūrās.
Tiesa, Krimināllikuma 77. pantā, kas paredz sodu par nelikumīgu dalību bruņotos konfliktos aiz Latvijas robežām, ir atruna. Sodāmi tie, kas karo pret citas valsts neatkarību vai teritoriālo vienotību. Tā ļauj traktēt likumu tā, ka dienests UBS rindās vai tādos brīvprātīgo bataljonos kā "Azova" nav nekāds noziegums, bet iestāšanās DTR/LTR zemessargu rindās ir sodāma.
Taču 2017. gada sākumā tika pieņemts vēl viens grozījums normatīvajos aktos. 95’. pants aizliedz Latvijas iedzīvotājiem dienēt jebkādās citas valsts varas struktūrās – armijā, IeM, drošības dienestos vai paramilitārās organizācijās, tostarp arī Ukrainas brīvprātīgo bataljonos. Aizliegums neattiecas uz NATO valstīm, taču Ukraina nav alianses dalībvalsts.
Tātad bojāgājušais "Ronins" bija krimināli atbildīgs Latvijā. Tāpēc ne Drošības policija, ne citi resori nesniedz nekādus saprātīgus komentārus ne par viņa bojāejas apstākļiem, ne arī to, kas viņu savervējis.
"Ārija" tieksmes novedušas līdz "Azovam"
Taču dažkārt informācija parādās publiskajā telpā. Tā notika 2016. gada jūlijā, kad Ukrainā tika nogalināts "Azova" karavīrs, Latvijas pilsonis Jurijs Višņeveckis. Viņu nenogalināja zemessargi, viņu nošāva Ukrainas Drošības dienesta speciālo uzdevumu vienības snaiperis, kad notika mēģinājums aplaupīt inkasentu mašīnu Zaporožjes apgabalā.
Rīgā daudz pazina Višņevecki. Viņš bija Latvijas čempions brīvajā cīņā, piedalījās citās sacensībās, turklāt bija labi pazīstams skinhedu "tusiņā". Tādus kā viņš ir grūti nosaukt par latviešu nacionālistiem. Pārsvarā tie ir krievi, kam, tā sakot, "jumts aizbraucis" uz "āriju" un "baltās rases" ideoloģijas pamata.
Tā kā informācija par "azovieša" nāvi plaši izplatījās medijos un sociālajos tīklos, Drošības policija bija spiesta reaģēt: sak novērojām, taču mums nav pierādījumu, ka viņš piedalījies karadarbībās. Tas izskanēja divtik muļķīgi, jo Višņevecka dienestu "Azovā" publiski apstiprināja UDD vadītājs Vasilijs Gricaks.
2017. gadā "parādījās" vēl viens brīvprātīgais no Latvijas – Vitālijs Šampiņš. Intervijā ukraiņu medijiem viņš aicināja "slaktēt un galēt draņķa moskaļus". Par savu dalību konfliktā viņš skaidroja: "Es gribu būt šeit, karot pret Krieviju. Palīdzēt jūsu valstij, es ienīstu Krieviju un visu, kas ar to saistīts. Tā valsts gadu desmitiem iznīcinājusi manus tautiešus."
Gan par Višņevecki, gan Šampiņu zināms, ka, būdami brīvprātīgo bataljonu rindās, viņi vairākkārt braukuši mājup, uz Latviju. Tomēr specdienesti viņu ierašanos "nepamanīja".
Donbasa piekritēju vajāšana
Citāda ir situācija ar tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri pievienojušies Donbasa zemessargiem. Pret viņiem ierosinātas vairākas krimināllietas. Tie, kuri atgriezušies Latvijā, nokļuva aiz restēm. Tie, kuri palika Donbasā vai devušies uz Krieviju, izsludināti meklēšanā.
Publiski nosaukti astoņi cilvēki: Vjačeslavs Visockis, Valentīns Miļutins, Grigorijs Kosņikovskis, Beness Aijo, Anatolijs Matjukovskis, Artjoms Skripņiks, Rodions Kušnirs (gājis bojā netālu no Doņeckas), Ints Geršmanis. Lietas ierosinātas vēl pret vairākiem cilvēkiem, kuru vārdus Drošības policija neizpauž.
Tiesā izskatīta Daugavpils iedzīvotāja Artjoma Skripņika lieta. Prokuratūra pieprasīja viņam brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. Taču pirmās instances tiesa Skripņiku attaisnoja, jo visi izmeklēšanā savāktie pierādījumi par Skripņika dalību karadarbībā Donbasā attiecās uz 2014. gadu, kad likums Latvijā vēl nebija stājies spēkā.