Donalda Trampa lielajā turnejā pa Eiropu paredzētas vizītes Briselē, Londonā un Helsinkos. Beļģijas galvaspilsētā, kur notika NATO samits, Austrumeiropas valstu līderi varēja uzmest aci Savienoto Valstu līderim. Tikai uzmest aci, jo Tramps ar viņiem neaprunājās. Viņš pat ignorēja NATO vadības ziņojumus par to, ka Gruzija kļūs par alianses locekli.
Kaut kas tāds noticis pirmo reizi kopš PSRS sabrukuma laika. Līdz šim ASV un to prezidenti atbalstīja alianses paplašināšanos. NATO birokrātija neiebilda, taču iniciatīvu neizrādīja. Rietumeiropa nebija sajūsmā, taču šķēršļus lika tikai vienu reizi: 2008. gada februārī NATO samitā Bukarestē Francija un Vācija bloķēja plānu Ukrainas un Gruzijas darbībām, kas nepieciešamas, lai iestātos aliansē.
Austrumeiropa — ārpus redzesloka
Trampa reakcija uz Gruzijas gatavību pievienoties NATO bija vēl sliktāka nekā vienkārša skepse. Viņš jautājumu ignorēja. Līdz ar Trampu tam uzmanību nepievērsa arī bloka vadošās valstis. Jāņem vērā, ka lēmumus blokā pieņem nevis NATO birokrātija (atšķirībā no ES, tai nav nekādu direktīvu funkciju), bet gan valstis, turklāt vienprātīgi.
Problēma nav Gruzijā. Tāpat jau ir skaidrs, ka šeit solīt vēl nenozīmē precēt, un NATO lēmums pieņemt valsti, kas pieprasa atdot Abhāziju un Dienvidosetiju, kuru teritorijā dislocētas Krievijas kara bāzes, maigi izsakoties, nebūtu īsti saprātīgs. Turklāt, kā parādīja karš 08.08.08., Krievijas un Gruzijas militāra konflikta apstākļos neviens nepaspēj palīdzēt. Un kopš tā laika Krievijas armija ir kļuvusi daudz spēcīgāka.
Problēma meklējama Austrumeiropā. Tas bija samits, kurā Tramps atkārtoja savu ultimātu Eiropai — tērēt vairak naudas aizsardzībai un Krievijas gāzes vietā pirkt gāzi no ASV. Agrāk, ja atšķirās Rietumu un Austrumeiropas valstu viedoklis (kā šoreiz), ASV atbalstīja sabiedrotos Austrumeiropā. Šoreiz Tramps nevērīgi iztika bez viņiem. Nevērīgi, jo plenārsēdē paziņoja ASV prasības un pēc tam atcēla visas dispusējās tikšanās (šajā laikā bija paredzētas pārrunas ar Austrumeiropas valstu vadītājiem).
Tā nu iznācis, ka Rietumeiropai vēl stāsta, kas tai jādara, lai paliktu starp ASV sabiedrotajiem, bet uz Austrimeiropu skatās kā "auns uz jauniem vārtiem", sak, kas tie par ģeogrāfiskiem jaunumiem. Lielākā uzmanība šoreiz tika Lielbritānijai. Turp Tramps devās tūlīt pēc NATO samita un nekavējoties ieteica saliniekiem nomainīt premjerministri Terēzu Meju pret nesen atstādināto Borisu Džonsonu.
Vēl viens "akmens Eiropas Savienības dārziņā". Džonsons pēdējā laikā aktīvi kritizēja Meju par nepietiekami stingru Brexit plānu, kura sastādīšanā piedalījās. Tagad Džonsons atbalsta jaunu plānu. Viņa pārstāvētā grupa pieprasa nevis turpināt pārrunas ar ES, bet gan vienkārši aizcirst durvis. Tieši tā starptautiskajā arēnā izturas Tramps.
Eiropas Savienība ir izvēles priekšā
Vārdu sakot, īsi pirms tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Donalds Tramps pārliecinoši parādīja, ka absolūti nevēlas redzēt politiski un ekonomiski spēcīgu ES. Vēl vairāk, viņš apliecināja, ka cīnīsies ar tādu Eiropas Savienību cīnīsies, pat ar tādiem paņēmieniem, kā ekonomiskās sankcijas — tikai tā var de facto nosaukt ASV ieviestās nodevas plaša preču saraksta importam no Eiropas.
Eiropas Savienībai piedāvāts pilnībā atteikties no patstāvīgas politikas un upurēt ekonomiskās intereses, taču saglabāt īpašas attiecības ar ASV un palīdzēt tām sagraut pašu radīto globālo pasauli, vai uzsākt pilnvērtīgu tirdzniecības karu pret Savienotajām Valstīm ar minimālām izredzēm uz panākumiem. Vienlaikus ASV jau sākušas graut Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO) un tuvojas ANO.
Tramps īsteno savus priekšvēlēšanu solījumus. Viņš kritizēja globalizāciju Obamas stilā, kuras ietvaros Amerika nesa augošus izdevumus bez cerībām uz panākumiem. Viņa plāns "padarīt Ameriku atkal varenu" paredz jaunu izolacionismu. Šīs globālās pasaules struktūras vajadzēja iznīdēt, lai visa pārējā pasaule neignorētu ASV izolacionismu, turpinot izmantot atklāto tirgu priekšrocības.
Krima pieder jums
Esmu pārliecināts: tiekoties ar Putinu Helsinkos, Tramps papūlēsies noskaidrot, kādas ir iespējas iesaistīt Krieviju šaā spēlē. Maskavas piekrišana padarītu lietu jezgu ar ES. Maskava un Vašingtona kopīgiem spēkiem spēj sagraut jebkādas globālas struktūras, kaut vai tāpēc, ka ASV kontrolē jūras tirdzniecības ceļus, bet Krievija — alternatīvo Eirāzijas sauszemes tranzīta koridoru un Ziemeļu jūras ceļu.
Pārējās sarunas tēmas ir formālas. Protams, tās ir svarīgas, arī no ASV viedokļa, kas plāno pamest krīzes punktus — Afganistānu, Sīriju, Ukrainu, Irāku, taču gribētu saglabāt, lai arī ierobežotu, ietekmi Tuvajos Austrumos un saņemt zināmu kompensāciju par aiziešanu no Ukrainas. Toties apmaiņā pret Trampa plāna — globalizētās pasaules sagraušanu — atbalstu ASV gatavas piekāpties Krievijai, pat atzīt Krimas piederību Krievijai.
Krievijai tas nav izdevīgi. Krievija atbalsta atklātas globālas pasaules saglabāšanas koncepciju līdz ar visām tās priekšrocībām, taču iebilst pret vienas valsts hegemoniju. To Maskava dēvē par daudzpolārās pasaules koncepciju.
Tomēr Krievijai vajadzīgs kāds partneris rietumos — atbalstam. Ņemot vērā savstarpējo priekšrocību apsvērumus, Maskava vēlētos veidot "Lielo Eirāziju" līdz ar ES un Ķīnu bez ASV. Taču amorfā un birokratizētā ES nav spējīga demonstrēt operatīvu reakciju.
Turklāt lielākā daļa austrumeiropiešu vēl nav atbrīvojušās no savas rusofobijas. ES moka pretrunas: gan vecās un jaunās Eiropas starpā, gan katrā valstī abās šajās neformālajās apvienībās.
Austrumeriopai pienāk grūti laiki
Eiropas gauso rīcību, nespēju demonstrēt ātru reakciju, kas raksturīga Krievijas un ASV prezidentu struktūrām, Tramps cenšas izmantot, lai īstenotu savu jaunās pasaules kārtības variantu.
Austrumeiropai iestājušies grūti laiki. No vienas puses, Krievija pūlas pāri limitrofu galvām pārmest tiltiņu pretī saviem dabiskajiem (lai arī viņi to vēl nav aptvēruši) patrneriem Rietumeiropā, no otras puses, Tramps pūlas veidot sakarus ar Krieviju pāri visas Eiropas galvām, atstājot rezervē "paklausīgas Eiropas" variantu.
Starp Maskavu, Berlīni, Parīzi, Vašingtonu un pat Londonu rit aktīvas konsultācijas. Taču Austrumeiropas pārstāvji uz tām nav ielūgti, par gaitu un rezultātiem viņiem neviens neziņo. Austrumeiropiešui vienīgā priekšrocība salīdzinājumā ar Gruziju — viņi jau ir NATO. Interesanti, vai tā vispār ir priekšrocība?