Mūslaiku Čehijā diezgan bieži uz pieminekļiem veltītiem Otram pasaules karam un padomju karavīriem, kuri karoja par Čehoslovākijas brīvību, parādās dažādi zīmējumi un uzraksti. Daži pieminekļi pat apgānīti. Lai kāds būtu viedoklis par bijušo totalitāro Padomju Savienību un mūsdienu autoritāro Putina Krieviju, es uzskatu šādu rīcību par nepiedodamu. Tā var rīkoties tikai muļķi, uzskata čehu žurnālists Viliams Buherts, kura raksts pārpublicēts portālā InoSMI.
Tiesa, bijusī Padomju Savienība bija totalitāra valsts, kur gāja bojā nevainīgi cilvēki. Miljoniem cilvēku. Daudzi padomju politiķi (ar vadoni Staļinu priekšgalā), kā arī specdienestu un armijas vadītāji tieši vai netieši ir saistīti ar daudzu mūsu līdzpilsoņu nāvi un arestiem. Melo tie, kas to apšauba. No otras puses, padomju karavīru ieguldījums Čehoslovākijas atbrīvošanā ir nenoliedzams. Kara laikā daudzi no viņiem gāja bojā vai tika ievainoti mūsu valstī. Un mums viņi jāciena. Kas to noliedz, arī ir melis. Taču tie, kas šodien apgāna padomju karavīriem veltītos pieminekļus un memoriālus, ir muļķi un nožēlojami tipi. Nedrīkst aizmirst cieņu pret bojāgājušiem. Ar cieņu jāizturas arī pret Vācijas karavīru kapu vietām, kaut arī viņi pastrādājuši atbaidošus noziegumus. Ja jau viņi apglabāti pie mums, (mēs neesam mežoņi, un pienācīgi apglabāt nelaiķus ir kristiešu tradīcija), atstāsim mirušos mierā.
Izkrāsots piemineklis
Tomēr pirms dažām dienām kaut kādi muļķi (vai muļķis) salauza sarkano zvaigzni uz pieminekļa padomju kareivjiem Gradčanu rajonā Prāgā. Kāds pastāvīgi izkrāso maršala Koņeva pieminekli Interbrigādes laukumā. Tā ir neattaisnojama rīcība.
Vārdi par to, ka ģenerālis Koņevs esot apšaubāma figūra, un, ka viņš piedalījies dažos noziegumos, piemēram, antikomunistiskās revolūcijas apspiešanā Ungārijā 1956. gadā, ir patiesi. Taču piemineklis Koņevam uzstādīts par godu viņa nopelniem Prāgas atbrīvošanā un ar pārējiem viņa darbiem tam nav nekāda sakara. Tāpēc, ja šis piemineklis nonācis līdz mūsu dienām, atstāsim to tur, kur tas atrodas, un tādu, kāds tas ir. Mūsu demokrātija ir pietiekami stipra un nobriedusi, lai atstātu mierā Koņeva pieminekli.
Vēsture nav melnbalta.
Piemēram, padomju ģenerāļa Andreja Vlasova armija ir devusi lielu ieguldījumu Prāgas atbrīvošanā 1945. gada maijā. Tā ir kļūda, ka mēs maz par to runājam. Otra kļūda ir tāda, ka bērniem par to nestāsta skolā. Vlasovs un viņa karavīri ir pelnījuši uzmanību un paskaidrojumus, kaut pats Vlasovs cita starpā bija nodevējs un sadarbojās ar nacistisko Vāciju. Tomēr viņa kareivji palīdzēja atbrīvot mūsu galvaspilsētu.
Jaunajai paaudzei vairs nav zināms padomju tanka Nr. 23 stāsts. 1945. gada 29. jūlijā šīs tanks tika uzstādīts uz piecus metrus augsta postamenta Smihovas rajonā Prāgā, un kļuva par pieminekli Sarkanajai armijai par pilsētas atbrīvošanu. 1991. gada aprīļa beigās students tēlnieks Dāvids Černi izkrāsoja tanku rozā krāsā. No viņa puses tā bija īsta muļķība, un ja viņam bija vai joprojām ir citi politiskie uzskati, viņam tie būtu jāizteic citādi un citur. Varas iestādes lika pārkrāsot tanku atkal zaļā krāsā, bet tā paša gada maijā Federālās sapulces 15 deputāti pieņēma lēmumu atkal pārkrāsot pieminekli rozā krāsā.
Citu starpā, šo lēmumu pieņēma, Jans Rumls, Patrs Gandalovičs, Staņislavs Devati, Tomašs Kopršiva, Jana Petrova, un Klāra Slamkova (šodien viņa uzstājas pret islāmu). Tādējādi veiktas pilnīgi bezjēdzīgas darbības. Rezultātā tanks novākts no postamenta, un šodien stāv Brīvdabas muzejā Ļešanos. Ja mērķis bija iznīcināt vēl vienu pieminekli padomju karavīriem, viss ir izdevies. Bet tas nav pareizi. Nekādas nozīmes nav arī argumentam, ka 1968. gadā padomju karavīri okupēja Čehoslovakiju.
Vienmēr ir grūti samierināties ar pagātni. Piemēram, daži čehi līdz šim nav samierinājušies ar komunismu, jo iepriekšējais režīms turējās uz ļoti daudziem cilvēkiem, kuri joprojām ir dzīvi. Mums te nav, ar ko lepoties. Bet tāpat mēs nevaram lepoties ar to faktu, ka pieminekļi Otrā pasaules kara padomju karavīriem (vai citiem) tiek apgānīti un bojāti.