Iespējams, jūs nepamanījāt, taču 5. maijā Krievijā notika Viskrievijas akcija pret varu. Statistika lielākajās pilsētās ir sekojoša: Maskava — 1,5 tūkstoši, Pēterburga — 1,5 tūkstoši, Jekaterinburga — viens vai divi tūkstoši, Ufa — viens tūkstotis, Perma — tūkstotis, Čeļabinska — no 500 līdz 1000, Novosibirska — 400 cilvēki, Samara — 250, Krasnojarska — 300, Rostova pie Donas — 250, Kazaņa — 200, Omska — 200, Volgograda — 200, Ņižņij Novgoroda — 50, Voroņežā par akciju nekas nav zināms, portālā RIA Novosti pastāstīja Viktors Marahovskis.
Tātad, sarēķinot lielākos rādītājus, iznāk desmit tūkstoši pa visu valsti. Tiesa, dalībnieku mazo skaitu kompensēja kvalitāte. Spriežot pēc Maskavas akcijas dalībnieku vārdiem, protestēja sabiedrības krējums: studenti un vecāko klašu skolēni – nākamie ekonomisti un arhitekti, valodnieki un žurnālisti, interneta resursu īpašnieki. Vārdu sakot, tie, ko var dēvēt par Krievijas mediju klasi (ne tāpēc, ka viņi visi strādātu medijos, bet gan tāpēc, ka viņiem ir superaktīva publiskā dzīve mediju telpā – viņi publicē fotogrāfijas un video, komentē politiku, korupciju, nenomaināmo Putinu un sagrauto ekonomiku; viņi vienā rāvienā kļūst par ekspertiem jebkurā aktuālā jautājumā).
Tiesa gan, pat no šīm aprindām ielās iznāca tikai niecīgs procents, ko nekādi nevar salīdzināt ar brīvību mīlošo YouTube kanālu miljoniem lielajām auditorijām. Un brīvību mīlošo mediju reportieri ēterā atzina, ka "nav jūtama degsme, entuziasms un organizētība".
Jautājums: kur meklējams tādu izmaiņu iemesls?
Brīvību visvairāk mīlošie mediju darboņi skaidro: tāpēc, ka viss ir bezcerīgi. Tāpēc, ka varu valstī sagrābis niecīgs leviatāns, ar kuru vienoties neizdodas.
Piemēram, darbonis numur viens stāsta par to, cik veiksmīgi no valsts aiztinies viens no jauneklīgajiem protestu līderiem, jo cīnīties ir bezjēdzīgi:
"Jegors aizbrauca uz mājām, sameta mantas mugursomā un aizbrauca uz ārzemēm. Viņš iestājās prestižā universitātē, mācīsies Amerikā. Tagadējais leviatāns ir niecīgs un bezjēdzīgs. Ir muļķīgi tērēt labākos gadus, sēžot kolonijā Krievijā."
Toties darbonis numur divi nepiekrīt. Viņaprāt, cerība ir: mainās paaudzes, un atnāks jauni, liberāli, brīvību mīloši priekšnieki:
"Publika nicina valdību tikai par to, ka tā ļauj sevi nicināt. Inteliģences apziņā valdība ir īsta, kad tā beidzot izpelnīsies naidu. Šajā nicinājumā pret asinskāres trūkumu, pret varas ikdienišķumu un skumību slēpjas visas krievu inteliģences bēdas un viss Krievijas nākotnes trūkums. (..) Tomēr vienīgi šajā garlaicībā un bezasiņu darbā slēpjas cerība. Ļaujiet, lai viņi jūs nekar. Nespīdzina. Lūdzu, ļaujiet viņiem tikpat labi par jums rūpēties, (..) lai klusām aizietu visi kopā. Acīmredzot, Krievijai būs labāk, ja Ostankinā un Kremlī sevi realizēs pavisam citi, jauni cilvēki. Jo īsta brīvība, tāpat kā pelējums, aug tur, kur ir silti un komfortabli."
Vārdu sakot, mūsu priekšā aug diskusija par kapitulāciju. Tas ir par tā saucamās "pilsoniskās elites" samierināšanos ar varu. Tā vara ar eliti (kura brīvību mīlošos mītingos sevi nepārliecinoši dēvē par "tautu", bet savos resursos – par "sabiedrību", jeb "publiku) pat nekaro, pat nerunā nopietni. Valsts vienkārši garāmejot piedāvā šai pilsoniskajai elitei izvēli: kļūt par labiem puisēniem un iekārtoties, vai skumīgi klaiņot no viena oligarha pie otra un ubagot naudiņu "dokumentāliem projektiem un kanāliem".
Taču pats galvenais un interesantākais slēpjas citviet.
Gan tie, kuri čīkst par savu sakāvi niecīgā leviatāna priekšā, gan tie, kuri ilgojas pēc jaunu liberālu priekšnieku ierašanās, kaut kāda dīvaina iemesla dēļ uzskata, ka Krievijas valdības galvenais uzdevums ir iesaistīties ar viņiem dialogā. Rūpēties par viņiem vārda labā un sliktā nozīmē. Dāvāt "pilsoniskajai elitei", tā sakot, mediju klasei kaut kādu īpašu attieksmi. Viņi domā, ka pats galvenais valdības dzīvē ir attiecības ar viņiem ("ar sabiedrību" vai "ar labākajiem sabiedrības cilvēkiem").
Pārsteidzoši, taču šie cilvēki, kuri gadu desmitiem kricelē par politiku un valdību, ir pamanījušies palaist garām Krievijas varas raksturu.
Varas galvenais uzdevums Krievijā ir gluži vienkāršs: darba organizācija gigantiskā telpā ar mainīgiem apstākļiem, ņemot vērā globālo nestabilitāti politikā, ekonomikā, militārajā jomā, klimata, demogrāfijas un visos pārējos jautājumos.
Saziņa ar "izmeklēto publiku" – mediju vai biznesa aprindām – tā ir tikai viena no blakusnodarbēm, kas varu interesē tikai no galvenā uzdevuma risināšanas viedokļa. Un tieši tik daudz, cik tas nepieciešams milzīgās telpas dzīves organizācijā. Atsevišķi ierēdņi var just līdzi izmeklētajai publikai vai pat domās atrasties tās pusē, taču Krievijas vara kā organisms pašos pamatos ir paredzēta citiem nolūkiem.
Aptuveni skaidrs ir arī tas, kāpēc izmeklētās publikas apziņa tā sašķobījusies. Pie mums tradicionāli tas ir labklājīgākais, no atbildības visvairāk atbrīvotais, tāpēc arī mietpilsoniski kaismīgākais slānis. Atšķirībā no pārējiem, ko grožos tur vitālā nepieciešamība, tas aizrautīgi ražo savu privāto dzīvi (jo var to atļauties). Tāpēc tas savu rūgto sadzīvisko freidismu ienes politikā. Tas ir, neliekuļoti "kontaktējas ar varu" dominēšanas, pakļaušanas, pašaktualizācijas, mīlestības un rūpju kategorijās. Tas valdībā saskata te vecākus, te mīļāko, te upuri, te – "stingru kundzi".
Šī slāņa absolūtā nespēja saskatīt savā dzimtajā valstī to, kāda tā ir patiesībā, — tāds ir Kremļa galvenais slepenais instruments "cīņā ar opozīciju".