Politika

Barikāžu aizstāvis: nevajag paļauties ne uz Briseli, ne Maskavu

Aivars Mackevičs aicina ikvienu uzņemties atbildību par Latviju, nevis paust savu protestu, braucot prom "saulainās tālēs".
Sputnik

RĪGA, 23. janvāris — Sputnik. Janvāra barikāžu gadadienā portāla travelnews.lv direktors Aivars Mackevičs padalījās atmiņās par savu piedalīšanos tālaika vēsturiskajos notikumos un aicināja Latvijas iedzīvotājus uzņemties atbildību par savu valsti.

Piemiņa stiklā: barikādēm veltītas vitrāžas Doma baznīcā

90. gadu sākumā Mackevičs studēja Latvijas Universitātē un vadīja nelielu apsardzi uz Augstākās Padomes ēkas jumta, ko veidoja studentu komandas cīkstoņi.

Tolaik Mackevičs dzīvoja studentu kopmītnēs Meierovica bulvārī. Daudzi tajās izmitinātie studenti ne tikai paši savām acīm vēroja apšaudi pie Bastejkalna 1991. gada 20. janvārī, bet arī teju nekļuva par nejaušu ložu upuriem – Mackevičs atcerējās, kā students no Ungārijas viegli ievainots galvā. Par laimi, neviena lode netrāpīja kopmītnes logos.

Naži, steki un signālraķetes

Mackevičs pastāstīja arī par sardzi uz Augstākās Padomes ēkas jumta. Universitātes cīkstoņu komandas locekļi parakstījuši kaut kādus papīrus, un viņiem izsniegtas zīmes "AP sardze", kas apliecināja, ka studenti ir Augstākās Padomes sardzē. Viņi dežurēja uz jumta vairākas stundas dienā, bet pārējo laiku gulēja kopmītnēs ar ieslēgtu radio.

"Mūsu cīkstoņu komandā jeb "AP sardzē" bija četri Latgales latvieši, divi citu novadu latvieši un divi krievi," — atceras Mackevičs.

Noskaņojums bija nomākts, visiem bija skaidrs, ka AP ēkas jumts nav labākā vieta cīņai. Studenti saprata, ka viņu izredzes sadursmē ar padomju desantniekiem ir pavisam mazas, taču, pēc Mackeviča vārdiem, viņi bija apņēmības pilni pretoties.

Latvija atcerējās barikādes: solījumi netika izpildīti, par PSRS nesēro

Galvenā problēma izrādījās ieroču trūkums – studenti bija bruņoti ar nažiem un paštaisītiem stekiem. Tikai vienam puisim miliča formā bija Makarova pistole.

"Tā kā ''mūsu milicis'' baidījās jumta augstuma un arī pēc izskata vairāk atgādināja ''mammas dēliņu'', tad mēs, ''vecie dembeļi'', pierunājām viņu, ka kritiskā brīdī viņš atdos savu ieroci mums, bet pats varēs pazust no jumta," — raksta Mackevičs.

Vēlāk jumta nodaļai izsniegtas divas signālraķetes.

Aivars Mackevičs atzīst, ka tā bijusi vienīgā reize mūžā, kad viņš pilnīgi apzināti bijis gatavs upurēt dzīvību Latvijas labā.

"No šodienas skatījuma neiedomājama bravūrība, bet tajos apstākļos tā bija saprotama un nediskutējama lieta," — raksta Mackevičs.

Viņš labi atceras, cik rūpīgi izvērtējis visu savas komandas locekļu īpašības, lai saprastu, uz ko varēs paļauties kritiskā brīdī.

"Uz Augstākās Padomes jumta, paldies Dievam, nekas nenotika un mēs visi veseli un dzīvi varējām atgriezties studiju solos," — stāsta Mackevičs.

Vēlāk viņu kā AP ēkas jumta apsardzes nodaļas vadītāju ievēlēja par Latvijas universitātes Ģeogrāfijas fakultātes labāko barikāžu aizstāvi.

Laiks strādāt Latgales/Latvijas labā

Aivars Mackevičs ļoti vēlētos, lai viņā atkal mostos tā īstenā ticība un drosme, ko viņš juta barikāžu laikā.

"Tagad savu protestu ir vieglāk izteikt, sakravājot čemodānus un dodoties uz ''saulaināku tāli'', nekā ikdienā cīnoties ar sevi, ierēdņu diktatūru, birokrātiju un kaunu pazaudējušiem valsts politiķiem," — raksta Mackevičs.

Viņš uzskata, ka ikvienam ir jāuzņemas atbildība par Latviju, katram ir jāstrādā ar dziļāko atbildības sajūtu, jāaudzina laimīgi, veseli un gudri bērni, jārūpējas par tuviniekiem un aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē.

"Laiks sakārtoties, vienoties un strādāt par labu sev un Latgalei/Latvijai, jo mums apkārt ir ļoti nemierīga pasaule! Mēs nevaram tā īsti paļauties ne uz Briseli, Maskavu vai Vašingtonu… mēs varam droši paļauties tikai uz sevi, savu kaimiņu, radu vai draugu!" — noslēgumā aicina Mackevičs.

Памяти борцов за независимость Латвии