Viedoklis

Beidzot iedevu NATO pa degunu

Pirms 23 gadiem Krievijas desantnieki pārsteidza pasauli – 11. jūnija naktī viņi slepus nokļuva Slatinas lidostā Kosovā un pārņēma to savā ziņā, apsteidzot NATO.
Sputnik
Amerikāņus, kuri uzskatīja sevi par stāvokļa saimniekiem, tas nepatīkami pārsteidza. Krievi triumfēja, bet serbi ieguva vismaz pagaidu patvērumu. Operācija iegāja vēsturē kā "pārgājiens uz Prištinu" un nostiprināja Maskavas tiesības piedalīties Dienvidslāvijas konflikta noregulēšanā. Kā tas notika? Par to portālā RIA Novosti stāsta Galija Ibragimova.

Saliekt ragā Miloševiču

Alianse iejaucās karā Dienvidslāvijā 1999. gada martā – sākās uzlidojumi no gaisa militārajiem un civilajiem objektiem Serbijā. Uzlidojumos gāja bojā mierīgie iedzīvotāji, tomēr ne NATO, ne Slobodans Miloševičs nevēlējās izšķirties par kompromisu.
Pasaules mēģinājumi nosēdināt puses pie pārrunu galda bija nesekmīgi, tomēr pārspēks bija NATO pusē.
Lai apturētu asinsizliešanu, Krievijas premjerministrs un speciālais pārstāvis Balkānos Viktors Černomirdins pūlējās pierunāt Dienvidslāvijas līderi sākt bruņoto spēku (pēc būtības, serbu vienību) izvešanu no Kosovas.
Dienvidslāvijas bijušais prezidents Slobodans Miloševičs
Apmaiņai viņš apsolīja saglabāt Serbijas vienotību. Bez tam Krievija apliecināja Miloševičam, ka miernešu kontingentā, kas tiks ievests Kosovā, būs arī Krievijas karavīri. Tātad serbiem būs, uz ko paļauties.
"Viktor Stepanovič, un kad solījumi piepildīsies?" toreiz skumji pavaicāja Miloševičs, tomēr piekāpās.

Amerikāņu ubagdāvana

10. jūnijā, pēc Dienvidslāvijas armijas izvešanas no Kosovas NATO valstis paziņoja, ka militārā kampaņa Balkānos ir noslēgusies. Uzlidojumi Belgradai beidzās, tomēr vēl vajadzēja stabilizēt situāciju Prištinā. Maskava cerēja pārņemt kontroli pār situācijas noregulēšanu Kosovas ziemeļos, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir serbi. Amerikāņi vispirms apsolīja iesaistīt Krieviju miernešu procesā, taču pēkšņi atteicās.
NATO spēku grupējuma Balkānos komandieris ģenerālis Maiks Džeksons Skopjē
"Mēs atļausim vienam jūsu bataljonam piedalīties amerikāņu atbildības sektorā Kosovā," Krievijas karavīriem paziņoja ASV valsts sekretāra palīgs ģenerālis Fogolsongs.
Vašingtona ierosināja Krievijas armijai pievienoties diviem starptautisko spēku bataljoniem, taču tos komandēšot ģenerālis Maiks Džeksons.
ASV Valsts sekretārs Stroubs Telbots paskaidroja, ka Krievija vēl neesot atjaunojusi savu militāro spēku, tāpēc briti labāk tikšot galā ar situācijas stabilizāciju Kosovas ziemeļos.
"Mēs Kosovā rīkosimies, kā uzskatīsim par vajadzīgu, ANO DP rezolūcijas Nr. 1244 ietvaros," noskaldīja Krievijas Aizsardzības ministrijas Starptautiskās sadarbības pārvaldes priekšnieks ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs.
Krievijas Aizsardzības ministrijas Starptautiskās sadarbības pārvaldes priekšnieks ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs brīfinga laikā
Lielbritānijas grupējuma pārsviešanu uz Kosovu bija plānots sākt 12. jūnijā caur Slatinas lidostu. Taču Maskava nolēma nepieļaut ārvalstu karavīru ievešanu Prištinā, bloķēt Kosovas gaisa ostu. Tāpēc karavīri izstrādāja plānu Krievijas desantnieku pārsviešanai dienu pirms britu parādīšanās.

Pārgājiena scenārijs

No 1995. gada uz ziemeļiem no Kosovas, Bosnijā un Hercegovinā, Ugleviku pilsētas rajonā bija dislocēta Krievijas gaisa desanta brigāde. Pēc Bosnijas kara armijas daļa NATO miernešu divīzijas sastāvā kontrolēja apšaudes pārtraukšanu starp serbiem, horvātiem un Bosnijas musulmaņiem.
Tika lemts iesaistīt slepenajā operācijā šos desantniekus. Taču miernešus komandēja amerikāņu ģenerālis, kurš diezin vai būtu atlaidis krievus speciālā uzdevumā uz Serbiju. Pēc papildu konsultācijām Maskava nolēma paslepus sagatavot apvienoto bataljonu.
11. jūnija naktī bataljonam – 200 cilvēkiem – vajadzēja zibenīgi pārvarēt 600 kilometrus garo ceļu līdz Slatinai un novērst britu vienību ievešanu Kosovas ziemeļos. Plāna autori saprata, ka tas var izprovocēt NATO atbildes reakciju. Bija iespējama pat tieša sadursme, kas varētu nostādīt Krieviju un Rietumus uz kara robežas.
Slatinas lidostā. Krievijas miernešu kontingents Kosovā (Kosovas Republika – daļēji atzīta valsts)
"Jau laikā, kad tika pieņemts lēmums par gājienu uz Kosovu, mēs apspriedāmies par iespējamo bruņoto sadursmi ar NATO. Bija arī rezerves variants: lidot uz Belgradu un, sākoties sadursmei ar NATO, ātri sākt pārrunas par kopīgu pretestību draudiem mūsu miernešiem," vēlāk pastāstīja ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs.
Izšķirošais arguments par labu operācijai bija serbu karavīru viedoklis.
Serbu tanks T55 dodas garām Lielbritānijas 1. gaisa desanta divīzijas karavīriem pa ceļam uz Prištinas lidostu
"Dienvidslāvijas armija būtu ar prieku atmaksājusi agresoriem gan par upuriem, gan par kājām samīdīto godu. Turklāt vēl brālīgā savienībā ar krieviem," paskaidroja Ivašovs.

Īslaicīgs apjukums

Dažas dienas pirms slepenās operācijas Prištinā ieradās 18 īpašo uzdevumu vienības kareivji no Krievijas, lai novērtētu situāciju. Viņu vidū bija arī Junus-Beks Jevkurovs, tagad – Krievijas aizsardzības ministra vietnieks. Toreiz viņš dienēja Krievijas gaisa desanta brigādē Bosnijā un Hercegovinā.
Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Junus-Beks Jevkurovs
Atsaucot atmiņā tos laikus, Jevkurovs pastāstīja par Kosovā valdošo haosu. Patiesībā varu bija sagrābuši noziedznieki.
"Katrā rajonā – savs saimnieks, visi ar ieročiem, patvaļa. Arī lidostā viņi saimniekoja. Mūsu grupa sagaidīja, kad daļa no viņiem vakarā aizies savās laupītāju gaitās. No rīta viņi mēdza atgriezties un visu dienu gulēja. Mēs izraudzījāmies brīdi, kad uz vietas bija pavisam nedaudzi cilvēki, izmantojām situāciju un ieņēmām lidostu," viņš stāstīja.
Krievijas karavīri ieņem Prištinas lidostu
Jevkurovs atklāja, ka grūtāk par pašu operāciju bija dabūt priekšniecības atļauju tās sākumam.
"Brīdis, kad tev it kā ir morālas tiesības aiziet, taču tu zini, ka lidostai jau tuvojas britu bataljons, bruņumašīnu kolonna. Tātad nākas izvēlēties: atstāt pozīcijas bandītiem un angļiem, vai tomēr sagaidīt savējos. Tādā neziņā strādā atbilstoši intuīcijai: pats pieņem lēmumu, bet no tā ir atkarīga tālākā vēstures gaita," piezīmēja pieredzējušais karavīrs.
Starp karavīriem un diplomātiem bija domstarpības. Nebūt ne visi Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki atbalstīja pārgājienu uz Prištinu. Iebilda arī karavīri.
Vēl aizvien nav zināms, vai valsts augstākā vadība zināja, ka tiek gatavota tik riskanta operācija. Toreizējais Ģenerālštāba priekšnieks Anatolijs Kvašņins apgalvoja, ka zvanījis uz Kremli, lai informētu valsts vadītāju. Taču prezidenta administrācijas vadītājs Aleksandrs Vološins teicis, ka Jeļcins guļot. Operācija sākās bez viņa piekrišanas. Ivašovs gan šo stāstu noliedza. Viņš apliecināja, ka aizsardzības ministrs Igors Sergejevs un prezidents Boriss Jeļcins visu esot zinājuši.
"Ieceri atbalstīja. Prezidents deva atļauju Krievijas kontingena ievešanai Kosovas teritorijā vienlaikus ar NATO vienībām," ir pārliecināts Ivašovs.

Glābiņš – tanki

Kosovas serbi, uzzinājuši, ka Slatinas virzienā dodas Krievijas bruņutehnika, izgāja ielās ar ziediem un dāvanām. Viņi to uzskatīja par glābiņu.
15 Krievijas bruņutransportieri un 35 kravas mašīnas "Ural" ieradās Kosovā vēlu naktī un tūlīt pacēla Krievijas karogus. Vietējie apmētāja desantniekus ar ziediem, pūlējās paspiest rokas, laida petardes.
12. jūnija rītā Krievijas bataljons nocietinājās lidostā. Pāris stundas vēlāk no Maķedonijas puses parādījās britu avangards. Viņu skaits neko daudz krievus nepārspēja, taču vēl netālu bija arī franču bataljons.
Britu bruņumašīnas tuvojās krievu blokposteņiem. Desantnieki notēmēja granātmetējus. Kuru katru brīdi varēja sākties cīņa.
"Mūsu priekšā pozīcijas ieņēma 200 krievi, naidīgi noskaņoti, tur mūs tēmēkļos, bet mums pavēlēts doties uz aerodromu un ieņemt to," pec tam atcerējās dziedātājs Džeimss Blants, toreiz – gvardes kapteinis. Viņš bija NATO avangarda kolonnas vecākais virsnieks. Viņš konstatēja – neviens negribēja "sākt Trešo pasaules karu".
Lielbritānijas bruņoto spēku inženieru vienība Slatinas lidostas rajonā Prištinā
Briti ielenca lidostu, taču neko nedarīja – gaidīja pavēles. No Vašingtonas nāca rīkojums nevairot spriedzi.

Telbota debesu pulks

ASV valsts sekretāra vietnieks Stroubs Telbots bija lidmašīnā, kad viņam paziņoja par Krievijas kareivju pārgājienu. Viņš devās uz ASV pēc pārrunām ar Krievijas valdību par Serbijas nākotni. Baltkrievijas gaisa telpā amerikānis pavēlēja griezt lidmašīnu atpakaļ uz Maskavu.
Telbota triku bieži salīdzina ar Jevgēņija Primakova "pagriezienu virs Atantijas". Taču Krievijas premjers tā pauda sašutumu par uzlidojumiem Belgradai un atteicās no pārrunām, bet ASV valsts sekretāra vietnieks mēģinaja vienoties. Taču, Telbots atcerējās, arī Krievijas vadība īsti nesaprata, kas notiek Kosovas ziemeļos.
Dienvidslāvu armijas kareivis soļi garām Lielbritānijas 1. gaisa desanta divīzijas karavīriem pa ceļam uz Prištinas lidostu
Amerikāņu ierēdnis dzirdēja, kā Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs pa tālruni apliecināja ASV valsts sekretārei Madlēnai Olbraitai, ka noticis pārpratums, ka Krievijas kolonna nejauši šķērsojusi Kosovas robežu. Telbots secināja, ka diplomāti nav saņēmuši visu informāciju.
Nākamajā dienā Telbots tikās ar Vladimiru Putinu, Krievijas Drošības padomes sekretāru. Viņš apsolīja noskaidrot un noregulēt situāciju.
"Tiekoties ar Putinu, biju pārsteigts, cik neuzmācīgi viņš spēj iedvest pašsavaldības un pārliecības sajūtu. Putins demonstrēja kompetenci, spēju bez jezgas un liekiem strīdiem panākt rezultātus," Telbots atklāja savus iespaidus.
ASV valsts sekretāra vietnieks Stroubs Telbots
"Vienas dienas laikā mēs no uzvaras svinēšanas noripojām līdz aukstā kara muļķīgam atkārtojumam. Civilās un militārās vadības darbības nebija saskaņoties, un neviens nevarēja būt drošs, kādu pavēli varējis dot Jeļcins," notikumus aprakstīja Madlēna Olbraita.

"Iegāza pa ģīmi"

Dažas dienas vēlāk, kad pasaule uzzināja par krievu karavīru pārgājienu, Helsinkos sākās sarunas par krīzes pārvarēšanu. Maskava panāca tiesības izvietot miernešu kontingentu Kosovas ziemeļos. Pārrunās tika lemts, ka Krievijas karavīri paliks Slatinā, taču lidostu izmantos visi. 1999. gada 15. oktobrī tā atkal kļuva par civilo lidostu.
Kad par operācijas izpildi ziņoja Borisam Jeļcinam, prezidents viņam raksturīgajā manierē teica:
"Nu, beidzot esmu iedevis NATO kniipi pa degunuu..."
Viens no sanāksmē klātesošajiem karavīriem piezīmēja:
"Boris Nikolajevič, jūs esat iegāzis pa ģīmi, nevis iedevis knipi pa degunu."
Nākamajā dienā Jeļcins parakstīja dekrētu par visu Prištinas pārgājiena dalībnieku apbalvošanu.
Vladimirs Putins apmeklēja Prištinu un tikās ar krievu karavīriem. Viņš pasniedza augstos valdības apbalvojumus
Krievijas mierneši uzturējās Kosovā līdz 2003. gadam. Taču pat pēc pēdējā karavīru ešelona aiziešanas Balkānos ņem vērā Maskavas viedokli.
Liela loma ir pārgājienam uz Prištinu, kas nostiprināja Krievijas ģeopolitisko statusu šajā reģionā.