No nāves soda mani izglāba tikai Brežņeva nāve: Afganistānas kara veterāna stāsts

Sergejs Zinčenko dzimis robežsardzes oficiera ģimenē. Viņa tēvs Ivans Zenčenko bija pulka komandieris, kas vēlāk tika pārveidots par speciālo uzdevumu brigādi.

"Esmu dzimis robežkontroles punktā, un visu mūžu klaiņojis par robežsardzes punktiem, garnizoniem, oficieru kopmītnēm. Citādu dzīvi nemaz nevarēju iedomāties," garo stāstu Sputnik Baltkrievija korespondentei Tamārai Zeņinai sāka veterāns.

Dzērām tēju no senlaicīga, ar malku kurināma patvāra, omulīgā verandā ciemā netālu no Misnkas. Sergejam ar sievu šeit ir neliela zivkopības saimniecība.

Par bērnību un jaunību sarunbiedrs runā viegli, pat joko. Taču tālākā viņa dzīves drāma liks raudāt gan viņam pašam, gan visiem, kas to dzirdējuši. Pastāstīsim visu pēc kārtas.

"Bērnībā biju traks huligāns. Bija tāda asociācija: ja tēvs atnācis no darba un mazgā rokas, tātad pērs," smējās Sergejs Ivanovičs un piebilda, ka pērienu esot pelnījis bieži.

Viņa profesija patiešām jau bija izlemta kopš bērnības, tikai specializāciju viņš izvēlējās ilgi.

"Mans otrās pakāpes vectēvs karā dienēja uz torpēdu kutera, pēc tam vadāja kravas ar baržu. Pāris reizes viņš ņēma mani līdzi, un es, protams, iemīļoju jūru. Pēc 6.klases pierunāju klasesbiedru, un abi kopā bēgām uz jūrskolu, piekrāpuši Minskas-Hersonas vilciena pavadoni," smaida Zinčenko.

Neveiksmīgo jūrnieku tēvs izcēla no vilciena Puhovičos un mājās nopēra.

Kijevas karaskolā, kas tika uzskatīta par vienu no labākajām Padomju Savienībā, Sergejs iestājās ar otro mēģinājumu. Pirms tam – divi neveiksmīgi mēģinājumi iestāties Minskas Suvorova skolā.

Atsaucot atmiņā epopeju ar iestāšanos karaskolā, Zinčenko iegrima domās: varbūt viņa sargeņģelis mēģināja glābt puisi no armijas. Šajā stāstā ne vienu reizi vien tiks pieminēti augstākie spēki, kas viņu glābuši neparedzamākajās un traģiskākajās situācijās.

"Pēc skolas tēvs atkal principiāli nelika lietā savus sakarus, un es devos dienēt nevis uz Vāciju, kā dažs labs, bet gan uz Novočerkassku," Zinčenko stāstīja bez mazākā aizvainojuma.

Viņš vienmēr augstu vērtējis tēva taisnīguma izjūtu, rīkojās tāpat un ne vienu reizi vien cietis no saviem principiem.

Varbūt tāpēc, uzzinājis par drauga nāvi Afganistānā, sāka rakstīt raportus, vienu pēc otra.

Tomēr karā viņš devās. Sagaidīja, kad komandieris aizies atvaļinājumā un pierunāja viņa vietnieku parakstīt raportu. Sergejam atrada izlūkošanas vada komandiera vietu.

Tēvs šķēršļus nelika, tikai lūdza piesargāties un deva dažus padomus. Vienu no tiem, īsti pravietisku, Sergejs iegaumēja uz visiem laikiem: "Iegaumē, dēliņ: tu karosi ar dušmaņiem, bet tiesās tevi par Afganistānas pilsoņiem."

...10 mēnešus vēlāk Ivans Zinčenko kā kara advokāts aizstāvēs savu dēlu, kam būs piespriests nāves sods nošaujot.

Afganistāna pārsteidza padomju virsniekus.

"Iedomājieties, vīrs iejūdzis koka arklā govi, bet govij ragos iekārts divkasešu Sharp," stāsta Zinčenko.

Viņš atcerējās, ka tolaik afgāņu galvenā nodarbošanās līdz ar opija un rīsu ražošanu bija tirdzniecība.

Pēc ierašanās Gazni provincē pusvilnas mundiera vietā viņš saņēma lauka formu, ieročus un nosūtīja uz pirmo operāciju.

"Mūsu pulks iesauca kareivjus afgāņu armijā. Mēs ielencām kišlakus, vedām laukā visus vīriešus vecumā no 18 līdz 60 gadiem un nodevām afgāņu armijai. Viņiem izsniedza formu, ieročus un ierādīja naktsmītnes," stāsta veterāns.

Nav pat vērts piebilst, ka no rīta ierindā nebija ne puse "jaunkareivju".

"Šodien es saprotu, ka mēs tiem cilvēkiem likām karot vienam pret otru. Viens brālis aizgāja pie dušmaņiem, otru mēs gribējām ņemt armijā un piespiest karot pretējā pusē. Tas ir absurds!" nopūtās Zinčenko.

Tagad viņš saskata daudz absurda tālaika karā, kurā tik neliekuļoti gribēja nokļūt pirms 20 gadiem.

"Protams, atceros savu pirmo operāciju. Kājnieku kaujas mašīnā mēs braucām pārbaudīt posteņus. Visapkārt tumsa – kalnos tumsa iestājas agri. Braucam, visi puiši sēž uz bruņām, kājas lūkā. Es sēdēju kopā ar viņiem. Pēkšņi uz ceļa priekšā atskanēja ložmetēja kārta... Tie bija pirmie šāvieni, ko izdzirdēju tajā karā.

Jūs nevarat ne iedomāties, kā man gribējās noslēpties lūkā! Taču puiši sēž, viņi jau pieraduši. Sēžu es arī. Gribēju aizpīpēt, seržants atrunāja: "Biedri leitnant, nesmēķējiet, šaus uz izsmēķi," atceras veterāns.

Pēc tam vecākais leitnants Zinčenko nekad vairs negribēja noslēpties, viņš noticēja savam sargeņģelim.

"Reiz atgriezāmies no operācijas. Gāju otrais bruņutransportieru kolonnā. Tiem lūka atveras nevis uz sāniem, kā kājnieku kaujas mašīnā, bet paceļas, un aiz tās stāv komandieris. Braucu un sarunājos: "Es, Škiperis-1, atgriežos Līcī." Pēkšņi neko vairs nedzirdēju un sapratu, ar iekārtu kaut kas noticis. Kāpu lejā regulēt. Trīs minūtes vēlāk atgriezos, bet lūkā krūšu līmenī – trīs caurumi," stāsta Zinčenko.

Izlūkošanas rotas komandieris nekad neskaitīja kauju operācijas, tikai centās godīgi pildīt savu darbu. Padomju karavīru uzdevums bija likvidēt bandas.

"Gandrīz neviena operācija neaizritēja bez rezultāta. Katrs izbraukums – vismaz desmit, dažreiz – pat 150 trofeju ieroči. Pie tam es nekad nenogalināju sievietes un bērnus. Mūsu mērķis bija vadoņi un islāmistu komitejas.

Piemēram, lauka komandieris Kari Abduls Maleks. Mēs ilgi medījām viens otru. Viņam nebija kāju, taču viņš bija ļoti prātīgs komandieris.

Par pulka komandiera galvu viņš deva pusotru miljonu afgāņu, par manējo – miljonu. Tur viss bija novērtēts, piemēram, sieviete maksāja 50 tūkstošus afgāņu. Tikpat, cik Toyota..." atceras veterāns.

Savas vienības operācijas komandieris plānoja pats.

Reiz izlūki aizturēja mīnētāju, kurš uzspridzināja bruņutransportieri – toreiz gāja bojā seši padomju kareivji.

"Viņu saņēma, kad viņš mēģināja nofotografēt uzspridzināto bruņutransportieri, pamanīja uzliesmojumu. Dušmaņi maksāja honorārus par "padarītā darba" pierādījumiem. Tā varēja būt sprādziena fotogrāfija, tika pieņemtas arī nogrieztas ausis, deguni... To mīnētāju es nošāvu pats personīgi," saka Zinčenko un atzina – tā bija vienīgā reize, kad viņš nenošāva ienaidnieku kaujā.

Tagad viņš nožēlo katru savu šāvienu un viņš atklāti analizē tālaika notikumus.

"Mēs atgriezāmies no kārtējās operācijas. Geru, savu seržantu, apsēdināju komandiera vietā, pats apsēdos tēmētāja vietā, jo šāvu labāk. Fugass uzsprāga zem komandiera vietas: Geram norāva kājas, mani izsvieda uz klintīm," stāsta Zinčenko.

Tālāko viņš atcerēties nespēja, stāsta to, ko stāstīja viņa dienesta biedri. Pēc kontūzijas Zinčenko pielēcis kājās, pats šoka stāvoklī, uzlika seržantam žņaugus, izsauca helikopteri... "un metās piešūt kājas". Jau kara skolā viņu mācīja uzlikt ķirurģiskās šuves. Pēc tam bija apšaude, vēlāk Zinčenko zaudēja samaņu.

"Nākamajā dienā es vēl biju "piebremzēts". Taču atkal bija operācija pie Kabulas, un krēslā mēs nokļuvām slazdā. Mans snaiperis, kirgīzs Monoševs tika ievainots vēderā.

Tiklīdz izrāvāmies, metāmies uz slimnīcu. Ienesām ievainoto, stāvam, gaidām, bet ārsts iznāk un prasa: "Kas atveda kirgīzu zēnu? Neizdzīvoja..."

Vēlāk atnāca vēstule no hospitāļa, ka Gera miris, trombs atrāvies," vīrietis slauka asaras. Pēc tam viņš sāka stāstīt par absolūti neticamu likteņa pavērsienu. Patiešām, asaras savaldīt ir grūti.

Viņam pašam ir divas kontūzijas. Pēc otrās viņu vispirms nosūtīja uz hospitāli, pēc tam viņam vajadzēja pusotru mēnesi pavadīt sanatorijā.

Izlūku vada komandierim Zinčenko piešķīra kārtējo vecākā leitnanta pakāpi, ieteica piešķirt kapteiņa pakāpi ārpus kārtas, ka arī apbalvot ar Sarkanās zvaigznes un Kaujas Sarkanā karoga ordeņus.

Aiz muguras bija gandrīz 10 mēneši kara, priekšā – nepilns gads līdz kontrakta beigām, bet vecākajam leitantam jau ieteica pēc tam pāriet uz slaveno "Alfu".

Viņam jau bija jādodas uz sanatoriju, taču dienesta biedri uzrakstīja, ka pēc viņa aizbraukšanas saslimis izlūkošanas priekšnieks, ievainots rotas komandieris, speciālā operācijā sūta jauno, gluži nepieredzējušo vada komandieri.

Sergejs nekādi nevarēja pamest savus puišus. Viņš atgriezās Taškentā, piegāja pie apakšpulkveža un godīgi palūdza: "Man vajag uz Kabulu!"

Apakšpulkvedis apstulba: "Paklau, tu, kontuzētais, tev teica – uz sanatoriju? Tad brauc! Es tev helikoperu iedošu! Bet uz Kabulu nelaidīšu!"

Zinčenko tas neapturēja. Viņš parādīja apakšpulkvedim puišu vēstuli, piedraudēja, ka šķērsos robežu kājām un uzcienāja ar "Belovežskaja" pudeli. Apakšpulkvedis padevās...

Tā Sergejs Zinčenko nokļuva operācijā, kurā viņam nevajadzēja būt. Tā bija liktenīga ne tikai viņam vien...

Atceroties to dienu un visu, kas notika iepriekš, Sergejs atkal no sirds pateiksies savam sargeņģelim.

"Medīja kaut ko ļoti svarīgu, varbūt dokumentus, varbūt bandu. Mēs sarīkojam manevru uzmanības novēršanai, šāvām gaisā. Bataljoniem vajadzēja bloķēt vajadzīgo kišlaku. Taču viņi kļūdījās ielenca nepareizo kišlaku. Kalnos tā gadās.

Operācija izgāzās. Pulka komandieris gribēja braukt atpūsties, man pavēlēja sameklēt ieročus, lai vismaz kaut ko parādītu atskaitē.

Kā jau parasti, izvedām no kišlaka visus vīriešus. Aizdomīgos nosūtījām uz filtrācijas punktu – tur bija gan afgāņi, gan mūsējie. Viņi pārbaudīja. 32 izrādījas bataljonu un vadu komandieri. Sākām viņus nopratināt, lai uzzinātu, kur noslēpti ieroči. Parastā procedūra.

Tā sagadījās, ka mūsu komandiera politiskā darba vietnieka vainas dēļ nopratināšanas laikā atklājās mūsu aģenta – afgāņa personība. Aģenti mums ļoti palīdzēja. Viņus vervēja, iefiltrēja bandās, ritēja milzu darbs.

Protams, ja duhi viņus atklāja, nogalināja visu ģimeni. Mūsu puisis stāvēja kapucē, lai viņu nepazītu. Es ar viņu sarunājos ar tulka starpniecību. Pienāca zampoļits un muļķības dēļ noņēma kapuci. Mēs viņu apsaucām, dušmaņi sāka sačukstēties. Skaidrs, ka puisi viņi starp dzīvajiem neatstātu.

Nolēmām puisi glābt. Aģentu izlūkošanas priekšnieks man teica: "Tie dušmaņi nedrīkst aizbraukt līdz afgāņu VDK, tur viņus, visticamākais, palaidīs vaļā." Tātad pa ceļam viņus bija jānošauj...

Sasēdinājām viņus uz kājnieku kaujas mašīnas un vedām uz Gazni pusi. Pa ceļam pirmajai BMP sāka vārīties motors, dušmaņi, pat nesarunājuši, sāka lēkt nost no visām mašīnām un metās kerizos (pazemes galerijas grunstūdens ieguvei un aplaistīšanai – red.).

Viss notika pēkšņi, mēs ar vada komandieri pat nepaspējām dot komandu, kad kareivji jau sāka haotiski šaut pa bēgļiem.

Vēlāk afgāņu līķus sametām trijos kerizos. Pavēlēju vada komandierim iemest katrā pa puskastei spridzekļu.

Viņš uzspridzinaja divus kerizus, bet trešajam, izrādījās, viņam bija žēl spridzekļa..."

Ar aģentu starpniecību palaidām baumas, ka visi sagūstītie komandieri aizbēguši uz Pakistānu, taču nejauši neuzspridzināto kerizu ar līķiem atrada vietējais gans.

Dušmaņi visu saprata un piespieda kišlaka vecāko, kurā notika operācija, iet uz Kabulu pie Babraka Karmala un paziņot, ka padomju karavīri nošāvuši civilos iedzīvotājus.

Neviens neko necentās noskaidrot, situāciju izvērsa par labu politiskajiem notikumiem. Afganistānas līderis tobrīd posās apciemot PSRS. Atmiņā vēl viss bija svaigs, un viņš šo gadījumu atstāstīja Brežņevam. Ģenerālsekretārs apsolīja tikt skaidrībā un vainīgos sodīt. Iedarbojās baismīgs mehānisms, kura dzīlēs vieniem bija jāsaņem jaunas zvaigznes uz uzplečiem un ordeņi, citiem – sods bez izredzēm uz apžēlošanu.

"Izmeklētāji atbrauca no Maskavas, taču mūsu komandieri tik un tā man līdz pēdējam apgalvoja, ka gaidāma vienkārši demonstratīva izmeklēšana, no uzplečiem noņems zvaigznīti, un viss nokārtosies. Par to bija pārliecināts arī mans pirmais advokāts. Atklāti sakot, es arī tam ticēju," atceras Sergejs.

Zinčenko joprojām piedalījās operācijās, pārtraukumos braukāja uz Kabulu, uz nopratināšanu. Situāciju pasliktināja tas, ka pēc kontūzijas viņš ilgu laiku gandrīz neko neatcerējās.

"Daudz ko esmu aizmirsis. Piemēram, agrāk es tekoši runāju angliski, bet to tā arī nevarēju atcerēties," stāsta veterāns.

Liktenīgās dienas nianses viņš atsauca atmiņā, taču ne uzreiz.

7.martā Sergeju izsauca kā liecinieku uz Taškentu, kur izmeklēšana turpinājās. Viņš plānoja atzīmēties pie izmeklētāja un aizšaut līdz Minskai, apsveikt mammu 8.martā, bet 10.martā atgriezties uz nopratināšanu. Viņu aizturēja jau lidlaukā...

Tēvam "pa saviem kanāliem" paziņoja, ka lieta ir nopietna, viņš metās glābt dēlu. Uzņēmies aizstāvja lomu, Ivans Zinčenko pieprasīja virkni ekspertīžu, pat ballistiskās, lai konstatētu katras lodes trajektoriju. Viņš gribēja pierādīt, ka dēls visu darījis pareizi. Vispirms – pašam sev.

Lietā "par stihisko nošaušanu" tiesāja četrus virsniekus.

Vēlāk viņa tēvs norādīs uz 60 kļūdām un sagrozījumiem tiesas sēdes protokolā. Nekāds brīnums, lieta tika pielāgota atskaitei diviem valstu vadītājiem.

Taču pat tiesā Sergejs un viņa tēvs bija pārliecināti, ka ar visu tiks skaidrībā.

"Līdz pēdējam ticēju, ka viss beigsies un es atgriezīšos pulkā. Taškentas izolatora priekšnieks macījas VDK kursos, ko uzraudzīga tēvs. Viņš jau pirms tiesas ierosināja organizēt bēgšanu, bet tēvs izvēlējās likuma ceļu. Nezinu gan, vai pēc tam viņš to nožēloja," grimst pārdomās Sergejs.

Tiesas sēde bija slēgta. Tas pats zampoļits deva liecību un runāja iegaumētu no galvas tekstu, kurā nebija ne vārda par to, kā viss sākās pēc viņa kļūdas ar aģentu, ne par to, ka Zinčenko saņēma priekšnieka pavēli "viņus vajag likvidēt, citādi puisis neizdzīvos". Protams, priekšniecība arī nolēma, ka labāk būs visu piedēvēt Sergeja un viņa dienesta biedru iniciatīvai.

Advokātu argumentus un kareivju liecības, kuri tiesā atzina, ka šāvuši bez komandas, neviens negribēja ņemt vērā.

Visiem četriem virsniekiem piesprieda augstāko soda mēru.

"Pēc sprieduma pasludināšanas mums uzreiz uzlika rokudzelžus. Atceros, tobrīd izmisumā pacēlu rokas un uzkliedzu zampoļitam: "Es iznākšu un uzlikšu tos rokudzelšus tev!" – arī patlaban veterāns ir pārliecināts, ka tobrīd majoram tikai vajadzēja vienkārši pastāstīt, kā viss notika patiesībā...

Spriedumu pasludināja 1981.gada maijā, jūnijā armijā paziņoja, ka tas ir izpildīts. Skaļais process, ko kontrolēja pats ģenerālsekretārs, prasīja loģisku noslēgumu.

Taču patiesībā uzstājīgais Ivans Zinčenko neļāva nošaut virsniekus.

Viņš nenogurstoši rakstīja apelācijas un kasācijas sūdzības, kuru izskatīšanas laikā sprieduma izpilde bija jāatliek.

Sergeja vecāki cīnījās ar bēdām katrs ar savām metodēm. Tēvs pieprasīja pārskatīt lietu un izskatīt sūdzības. Izmantojot savus sakarus, viņš nonāca līdz Andropovam.

Mamma sapulcēja citu karavīru mātes un devās uz Kremli, kur pūlējās panākt tikšanos ar Brežņevu. Viņas pieņēma Ģenerālštāba priekšnieks, un sievietes paziņoja, ka sadedzināsies Sarkanajā laukumā, ja armija neaizstāvēs viņu dēlus un neļaus noskaidrot, kas noticis patiesībā.

Gaidīdams savu likteni, Sergejs pusgadu pavadīja nāvinieku kamerā Navojā, Uzbekistānā.

Zinčenko atceras, ka šāvēju komanda parasti atbrauca pusdienlaikā.

"Sāk dalīt ēdienu, un pēkšņi kādu aizved. Mēs gūlāmies uz grīdas un dzirdējām trieciena viļņa atbalsis. Mūsu kameras bija pagrabā, bet nošāva, acīmredzot, vēl dziļāk...

Attieksme pret nāviniekiem cietumā jau kopš seniem laikiem ir īpaša. Ar "makšķerēm" no avīzes lappušu strēmelēm, ko salīmēja ar saimniecības ziepēm, kaprona diegiem no izārdītām zeķēm, pogas un saspraudes "izvilka ceļu" caur visām restēm uz mūsu kamerām. Pa to no augšas nodeva "vēstules" un produktus.

"Ceļš" bija mazā pirkstiņa resnumā, tāpēc cepumus drupināja, taisīja mazas desiņas, smalki sagrieza desu.

Pa "ceļu" aizgāja mūsu vēstules, es nodevu augšup savus dzejoļus.

"Pagraba" priekšnieks arī izrādījās tēva skolnieks. Iespējams, tāpēc visi apsargi pret mani izturējās labi. Tēvs kā advokāts brauca reizi divās vai trijās nedēļās. Pēc tikšanās ar viņu mani nepārmeklēja, izdevās šo to iznest,"

Nāvinieku kamerā Sergejs Zinčenko atzīmēja savu 25.dzimšanas dienu. Dāvanā viņam atļāva tikšanos.

"Atbrauca mamma, atveda dēlu. Sēdējām aiz stikla iepretim viens otram. Man līdzās sēdēja praporščiks, kreisā roka bija ieslēgta rokudzelžos. Mamma pamanīja, ka vienas rokas nav uz galda, un uztraucās: "Kas tev ir ar kreiso roku, kāpēc tu to nevari pacelt?"

Es klusām palūdzu praporščikam: "Atbrīvo, mamma lūdz roku parādīt." Viņš atbrovoja. Paceļu roku, smaidu. Bet uz delma – rokudzelžu pēdas..." smagi nopūtās Sergejs.

Neiespējami ir iedomāties, ko jūt māte, kam atļauts pēdējo reizi tikties ar dēlu, pirms viņu nošaus. Tikpat grūti ir aptvert, kur Sergeja vecāki ņēma spēkus, lai neatkāptos, pat pēc sprieduma pasludināšanas.

Kurš varēja uzdrošināties palīdzēt viņiem lietā "Brežņevs pret virsniekiem"? Kā lai izmet no prāta sargeņģeli...

1982.gada 10.novembrī PSRS ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs aizgāja viņsaulē. 17.novembrī, atbildot uz advokāta kārtējo apelāciju, nāves spriedus Sergejam Zinčenko un viņa dienesta biedriem tika atcelts.

Kurš notiesātais varētu nopriecāties par 10 gadus ilgu cietumsodu? Tikai tas, kurš līdz ar šo spriedumu saņem dāvanā dzīvību!

Visiem četriem piesprieda atšķirīgu sodu. Mazāko – 2 gadus nosacīti, saņēma vada komandieris, tas pats, kurš "noskauda" spridzekli. Droši vien, tāpēc, ka nāvinieku kamerā viņš sajuka prātā. Zinčenko tika piespriesta brīvības atņemšana uz 10 gadiem, sodu izciešot vispārēja režīma kolonijā.

"Protams, mēs priecājāmies. Pat nolēmām nerakstīt vairs sūdzības un gaidīt amnestiju," Sergejs vēlreiz emocionāli pārdzīvoja dramatisko brīdi.

Pateicoties tēva pūlēm, drīz vien ieslodzītos pārveda soda izciešanai dzīvesvietā.

Navoja – Taškenta – Voroņeža – Saratova – Orenburga – Vitebska... Etapā uz Minsku Sergejs pavadīja trīsdesmit sešas diennaktis.

"Etaps bija briesmīgāks nekā nāvinieku kamera," viņš pārsteidz un stāsta par "zeku vāģiem", kuros 10 cilvēku vietā ar dienesta suņu palīdzību sastūķēja četrdesmit.

Par briesmīgiem ilgiem sodiem, tādiem kā "tupus, rokas aiz muguras un ar nūju pa muguru".

Par diennaktīm vilcienos gandrīz bez ēdamā un ūdens...

…No cietuma Sergejs Zinčenko iznāca trīs ar pusi gadus vēlāk ar priekšlaicīgas atbrīvošanas noteikumiem. Viņš atzīst, ka nebija vairs spēka pārdzīvot par sievas nodevību, kura pameta gan viņu, gan trīs gadus veco dēlu.

Puisēnu viņa pameta ar izdomu, nodeva zēnu kā banderoli paziņai, kura lidoja uz Minsku, apgalvojot, ka tur viņu jau gaidot vecmāmiņa ar vectētiņu.

Protams, par mazdēlu viņi priecājās. Starp citu, mamma par bērnu vairs neinteresējās. Sašu audzināja tēvs. Vēlāk jaunajā ģimenē viņam piedzima arī meita.

Pirms dažiem gadiem veterāns iznomāja nelielu ezeru netālu un Minskas un sāka biznesu. Tagad viņš uzņem viesus un cienā viņus ar zivju zupu un aromātisku tēju no veca patvāra.

Aļa Nikolajevna un Ivans Ivanovičs Zinčenko, kuri patiešām izrāva dēlu no nežēlīgajiem nāves dzirnakmeņiem, visu savu mūžu palīdzēja audzināt mazdēlu.

Līdz pat šim brīdim, nebūt ne visi pulka biedri, kuri 1982.gadā padzirdēja, ka Zinčenko ar viņa biedriem ir nošauti, zina, ka patiesībā spriedums netika izpildīts. Tagad, tiekoties ar Sergeju, daudzi neslēpj asaras.

Izmeklētāji no Maskavas, kuri vadīja "nošaušanas" lietu, patiešām saņēma par to ordeņus, tiesnesis, majors, - apakšpulkveža pakāpi. Taču pēc Brežņeva nāves un sprieduma atcelšanas visu nācās atdot...

Kas noticis ar citiem lietas dalībniekiem? To Sergejs nemāk teikt. Atsaucot atmiņā 30 gadus vecos notikumus, viņš bieži apraujas un raudot atkārto: "Nožēloju, ka nogalināju."

Nē, mēs viņu netiesāsim...