Aukstais karš. Kas notiks ar armiju -50 grādu salā

Saskaņā ar militārās zinātnes tēzēm, karadarbībai vislabvēlīgākie apstākļi ir ziemā un vasarā, kad zeme ir sasalusi vai izžuvusi. Pavasarī un rudenī armijas kolonnu pārvietošanos būtiski aizkavē šķīdonis. Tomēr ziemā lielas uzbrukuma operācijas ir ļoti grūtas.

Pirmkārt, diena ir īsa, tāpēc komandierim ir saudz mazāk laika nopietnām darbībām.

Otrkārt, uzbrucēji ir piesaistīti ceļiem. Tātad ierinda ir īsa, un viņi ir viegli ievainojami no flangiem.

Treškārt, pēkšņs putenis var likt nopietni grozīt plānus, jo sniegs apvidū pārklāj iepriekš nospraustos orientierus.

Ceturtkārt, pazūd "zaļā zona". Uzbrucējiem ir daudz grūtāk slēpti pārvietoties pa mežiem – pat neliela vienība ir viegli pamanāma no gaisa starp kailajiem kokiem.

Un, visbeidzot, piektkārt, miitārās operācijas ziemā prasa maksimāli saspringtu aizmugures dienestu darbu – viņiem jāapģērbj un jāapauj viss grupējums, laikus jāpiegādā tanku vienībām ziemai piemērota degviela un smērvielas, jānodrošina savlaicīga munīcijas piegāde pozīcijās.

Vēsture jau daudzkārt ir parādījusi: spēcīgā salā karavīrs bez silta apģērba nav cīņasspējīgs. Pētnieki uzskata, ka Sarkanās armijas neveiksmes Ziemas kara pirmajā posmā būtiski saistītas ar somu karavīru labāku ekiзējumu. Jau pirmajās bruņotā konflikta nedēļās uz aizmuguri ar apsaldētām kājām nosūtīja tūkstošiem padomju kareivju. Apsaldējumi starp kopējiem zaudējumiem sasniedza astoņus procentus. Pirmā pasaules kara gados – pat līdz divdesmit procentiem.

1941. gada decembrī silta ziemas apģērba komplektu trūkums izspēlēja ļaunu joku ar vāciešiem. Lai arī operācija "Barbarosa" pirmajā posmā nesa panākumus, līdz ziemai hitleriešu uzbrukuma iespējas bija izsmeltas. Vērmahts pārlieku izstiepa savas komunikācijas, tanki spēcīgajā salā neiedarbojās, karavīri saslima viens pēc otra. Hitlers cerēja pabeigt karu līdz salam, tāpēc viņa ģenerāļi nebija parūpējušies par siltajiem formastērpiem.

Labi zināms, ka izšķiroša nozīme uzvarā pie Maskavas bija labi ekipētajām un spēku pilnajām sibīriešu divīzijām, kas savlaicīgi bija nogādātas pie frontes līnijas. Taču arī "Ģenerālim Salam" bija nozīmīga loma Sarkanās armijas sekmīgajā pretuzbrukumā.

No taktikas viedokļa ziemā ir daudz vienkāršāk aizsargāties, nekā uzbrukt. Pēc visiem noteikumiem iekārtotos ierakumos armijas vienība ar rezerves pozīcijām, tranšeju līnijām, militārās tehnikas ierakumiem un labi organzētu sagādi – tas ir draudīgs spēks. Pretinieks ir spiests doties tiešā uzbrukumā šim bastionam, ložmetēju un artilērijas ugunī, stiegot sniegā un pārvarot mīnu laukus.

Teicamu piemēru sekmīgai aizsardzības kampaņai ziemā rāda Bastonas cīņa, kas ilga no 1944. gada 19. decembra līdz 1945. gada 17. janvārim. 23 tūkstoši amerikāņu karavīru, pārsvarā – no 101. gada desanta divīzijas, noturēja nelielo Bastonas pilsētiņu Beļģijā, septiņu stratēģiski svarīgu ceļu krustceles. Vācieši cerēja ieņemt Bastonu, lai netraucēti pārvietotu spēkus dažādos operatīvajos virzienos. Taču amerikāņu desantnieki viņu plānus izjauca.

Vāciešiem bija vairāk nekā divkāršs skaitliskais pārspēks, lielāks skaits tanku un artilērijas. Amerikāņiem klājās ļoti smagi bez silta apģērba. Slikto laikapstākļu un blīvās miglas dēļ ielenktajiem spēkiem nebija iespējams nodrošinat taktisko aviācijas atbalstu un organizēt sgādi pa gaisu. Tomēr saprātīgi organizēta aizsardzība ļāva amerikāņiem atsist visus uzbrukumus. Bastonas aizsardzībai bija arī liela simboliska nozīme. Ziņas par spītīgajiem pilsētas aizstāvjiem uzturēja sabiedroto cīņas garu visā Rietumu frontē. Par smagajām cīņām daiļrunīgi liecina zaudējumi: amerikāņi zaudēja aptuveni trīs tūkstošus cilvēku, vācieši – vairāk nekā 12 tūkstošus.

Varonīgi cīnījās arī PSRS aizstāvji aiz Polārā loka. Vācieši pūlējās salauzt Karēlijas frontes līniju no 1941. gada līdz 1944. gadam, taču nekādus vērā ņemamus panākumus neguva. Dažkārt ziemā temperatūra kritās līdz -30, un Sarkanā armija izrādījās labāk sagatavota spēcīgajam salam. Cīņās īpaši izcēlās padomju izlūki un diversanti, kuri devās ilgos reidos pretinieka aizmugurē un mēnešiem ilgi dzīvoja sniega klātajos mežos.

Mūsdienu Krievijas armija ir gatava karot gan tveicē, gan salā. Par "sala izturīgāko" vienību ar pilnām tiesībām tiek uzskatīta Ziemeļu flote – no 2021. gada 1. janvāra tā ir vienīgā flote Krievijas vēsturē, kam piešķirtas kara apgabala pilnvaras. Tās atbildības zona stiepjas no Murmanskas līdz Anadirjai – vairāk nekā piecus tūkstošus kilometru. Dienesta apstākļi ir sarežģīti, tomēr Arktikas stratēģiskā nozīme Krievijas acīs ir nenovērtējama.

Reģionā ir izveidots militāro objektu tīkls, kas aizsargā karavīrus un virsniekus no ekstremāli zemas temperatūras. Piemēram, slavenā bāze "Arktiskais trejlapis" Aleksandras zemes salā Franča Jozefa zemes arhipelāgā. Šeit siltumā un pietiekami ērti strādā garnizons – 150 cilvēki. Visas būves celtas uz mūžīgajā sasalumā iedzītiem pāļiem. Tagad "Arktiskajā trejlapī" dislocēta pretgaisa aizsardzības vienība. Šurp dienestā dodas karavīri no Krievijas ziemeļu reģioniem. Viņi ir pieraduši pie sala.

Īpaši izraudzīta arī kara tehnika. Kļuvis zināms, ka Ziemeļu flotes krasta spēku vienības saņems modernizētos tankus T-80BVM. Mašīnas galvenā "arktiskā" priekšrocība ir gāzes turbīnu dzinējs, ko ir daudz vienkāršāk iedarbināt spēcīgā salā, nekā, piemēram, dīzeļa spēkiekārtu.

Cita starpā arktisko vienību rīcībā ir zemām temperatūrām pielāgoti velkoņi, visurgājēji, PGA kompleksi un bruņutransportieri. Savukārt 80. motorizēto strēlnieku brigādes karavīri, kas dislocēta Alakurti ciemā Murmanskas apgabalā, bieži pārvietojas ar briežu un suņu pajūgiem.