Piemēram, budistu mūku ķermeņi, uz mūžīgiem laikiem sastinguši lotosa pozā, nesatrūd. Savukārt smadzenes, acīmredzot, mirst daudz ilgāk nekā parastiem cilvēkiem. Par lielāko zinātnisko mīklu portālā RIA Novosti stāsta Oļegs Naļisņiks.
"Viss kā dzīvam"
Desmitiem miljonu budistu īpaši nozīmīga svētvieta atrodas Burjatijā. Ticīgie no visas pasaules ik gadus sabrauc Ivolginas dacanā pie Ulanudes, lai ieraudzītu galveno brīnumu: neiznīcīgu mūka ķermeni vienā no duganiem (templī).
"Tas ir Pandito Hambo-lama Daši Itigelovs, viņš te dzīvoja pirms simt gadiem. 1927. gadā, sajutis nāves tuvošanos, viņš sapulcēja skolniekus un lika viņiem ik pēc 25 gadiem pārbaudīt viņa kapu. Pēc tam apsēdās lotosa pozā un sāka meditāciju," stāsta dacana iemītnieks.
Tādā pozā mūku ievietoja ciedra zārkā. Ķermeni atrada tikai 2002. gadā.
"Tāda sajūta, it kā viņš būtu miris tikai pirms pāris dienām – nekādu trūdēšanas pazīmju! - apliecināja mūks. - Pat mati nav mainījušies."
Pandito Hambo-lamas Daši Itigelova netrūdošais ķermenis templī Ivolginas dacanā, budistu klostera kompleksā Burjatijā
© Sputnik / Владимир Песня
/ To apstiprināja arī Krievijas Tiesu medicīnas ekspertīžu centra speciālisti. Viņi stāsta, ka apmatojums pēc savām īpašībām identisks dzīva cilvēka matiem. Tomēr pats organisms tiek uzskatīts par mirušu: ķermeņa temperatūra nepārsniedz 20 grādus.
Gandrīz 20 gadus ilgo pētījumu laikā zinātniekiem tomēr nav izdevies izprast, kā tas iespējams. Vēl vairāk, Itigelova fenomens nav vienīgais. Līdzīgas "mūku mūmijas" ir arī citās valstīs.
"Mums šķita, tā nav"
Pirms septiņiem gadiem klosterī Mongolijā atrada mūku, kas miris 1852. gadā. "Spriežot pēc visam viņš miris meditācijas laikā. Tas ir tā saucamais tukdams: apkārt lamam pulcējas mācekļi un it kā uzsūc viņa enerģiju. Pie tam cilvēka ķermenis patiesībā mirst – trīs nedēļas ilgas garīgās prakses laikā organisms būtiski sarūk, tajā gandrīz nepaliek valgmes. Taču smadzenes strādā, un apziņa saglabājas," stāsta antropologs Ganhugijns Purevbata.
Pēc tam sākās strīdi. Vieni speciālisti apgalvo, ka mūks vēl ir dzīvs – ķermeņa temperatūra gan ir zemāka par normu, taču pavisam nedaudz. Citi plāta rokas – tas taču nav iespējams!
Budistu priekšstati liecina, ka tukdama laikā cilvēks pats kontrolē apziņu. Tādā stāvoklī daži lamas pavada nedēļu, mēnesi vai vairākus gadus, it kā atliekot galīgo nāvi.
Daži zinātnieki ir pārliecināti, ka šī problēma pilnībā maina priekšstatus par nāvi. "Rietumu medicīna paredz bināru stāvokli: vai nu dzīvs, vai miris. Taču, kā redzam, bioloģiskie procesi – tā nav nekāda sistēma "ieslēgts-izslēgts"," norāda amerikāņu psihologs Ričards Devinsons.
"Apziņa neaiziet"
Līdz ar to parādās hipotēze: cilvēka apziņa "dzīvo" kādu laiku pēc visu bioloģisko mehānismu apstāšanās. Iespējams, tibetiešu mūki to izpratuši jau pirms daudziem gadsimtiem un iemācījušies "vadīt nomiršanu".
Devinsona komanda izpētīja vairākus desmitus budistu tukdama stāvoklī. Izmērīja galvenos organisma rādītājus gan meditācijas procesā, gan arī pēc nāves.
Noskaidrojies, ka ķermenis tādā stāvoklī patiešām trūd daudz lēnāk. Pavisam cita lieta – smadzenes. 13 aizgājēju encefalogrāfija nefiksēja nekādus impulsus. Tiesa, zinātnieki pievērsa uzmanību svarīgam aspektam: mūkus pētīja 26 stundas pēc nāves.
"Diemžēl lielākā daļa budistu klosteru Indijā atrodas grūti pieejamās vietās, - atzīmēja antropologs Dilans Lots. – Taču netieši dati liecina: pēc vitāli svarīgu orgānu apstāšanās smadzes sūta signālus vēl vairākas stundas. Un, acīmredzot, šajā periodā apziņa neaiziet."
Budistu mūki lūgšanā Bangalorā, Indijā
© AFP 2023 / MANJUNATH KIRAN
Dažādas versijas
Zinātniekus visvairāk interesē tieši pirmās minūtes pēc sirds apstāšanās. Lieta tāda, ka zinātne pūlas atrisināt apziņas dabas jautājumus: kas tā tāda un kur atrodas? Tagad speciālisti pievērsušies gadu simteņiem senām reliģiozām tradīcijām.
Vieni no pirmajiem šo soli spēra krievu zinātnieki. Pirms diviem gadiem Krievijas zinātņu akadēmijas Smadzeņu institūts vienojās ar Dalailamu XIV, tibetiešu budisma garīgo līderi, par iespēju radīt divus pētnieciskos centrus klosteros Indijas dienvidos. Lamas pētīja arī dziļas meditācijas apstākļos.
Noskaidrojās, ka "iegrimšanas" laikā organisms daudzkārt mazāk reaģē uz ārpasaules signāliem. Pie tam tas notiek automātiski, bez apziņas līdzdalības.
Šis fenomens vislabāk saskatāms tukdama laikā. Mirušā cilvēka līķis izskatās, it kā viņš būtu iemidzis: nekādu trūdēšanas pazīmju, āda ir elastīga.
"Jebkurš normāls cilvēks, ieejot istabā, kur atrodas līķis, izjūt zināmu atsvešināšanos, nevēlēšanos pietuvoties, diskomfortu. Taču tukdama laikā nekas tāds nav novērojams – rodas pat zināma iekšēja miera sajūta," stāsta KZA Smadzeņu institūta vadītājs akadēmiķis Svjatoslavs Medvedevs.
Pagaidām nav zināms, kāpēc tā. Iespējams, organisma tonusu pēc nāves uztur smadzenes, kurās saglabājas kaut kāda darbība.
"Cita versija: meditācijas ietekmē nāves brīdī izdalās kaut kādas vielas, kas pasargā šūnas no trūdēšanas," piebilda zinātnieks.
Taču pagaidām šie jautājumi vēl palikuši bez atbildes. "Pēcnāves meditācijas" fenomena pētījumi turpinās.