"Ņem gūstā pat ārzemniekus": kas notiek Mariupoles ostā

Sagrautas mājas, sadedzis kravas kuģis, izārdīti iekrāvēji, asfaltā iestrēgušas mīnu atradzes – tā izskatās Mariupoles ostas rajons, ko aizvakar ieņēma republikas spēki. Tikai pārsimt metru attālumā, aiz garas betona piestātnes – ukraiņu pozīcijas.

Piestātne dod patvērumu tēmētājiem, koriģētājiem un tankistiem. Izbraucis no betona bloka, T-72 pagriež torni, palaiž trīs šāviņus un atkal paslēpjas. Atbildei lido mīnas, taču gulstas vairāku desmitu metru attālumā no mērķa.

"Mēs jau kontrolējam situāciju, tomēr pretinieks vēl ir stiprs, - stāsta DTR atsevišķās operatīvo uzdevumu brigādes strēlnieks "Rēta" (pēc viņa lūguma, nepublicēsim viņa īsto pseidonīmu). – Piemēram, pirms pāris studām trāpīja mūsu tankam. Ekipāža gāja bojā, mašīna sadega. Nevaram ne sagaidīt, kad naciķiem beigsies šāviņi."

Karavīri stāsta, ka azovieši tagad karo ļoti taupīgi – pusotra mēneša laikā krājumi ir krietni padeldēti. Atbrīvotajā teritorijā papilnam iztukšotu slēptuvju. Kaujām te gatavojās ilgi un pamatīgi.

"Esam bloķējuši visus ieroču piegādes ceļus: uz zemes, pa ūdeni un gaisā, - turpina Rēta. – Pēdējais mēģinājums bija pirms nedēļas. Notrieca helikopteri, kas ieradās pēc bataljona komandieriem no Zaporožjes puses. Sagūstītā ekipāža pastāstīja, ka pirms evakuācijas paspējuši nomest kastes ar patronām, granātām un mīnām."

Uzbrukums ostai sākās militārās operācijas pirmajā dienā. Montāžnieks Maksims Agapovs to rītu atceras ļoti labi. "Bija mana maiņa, - viņš stāsta. – Tiklīdz Krievijas prezidents nāca klajā ar uzrunu, sākās apšaude pret kara kuģi pie sestās piestātnes, netālu no jūras kara bāzes. Mēs ar pārinieku bijām uz trešās."

Maksims ieradies no Gorlovkas, strādāja pēc maiņu metodes – divas nedēļas strādā, divas – brīvas. Ar kolēģiem īrēja nelielu privātmāju pilsētas vēsturiskajā daļā netālu no slavenā "Raudošo nimfu nama", kur pirms gadsimta dzīvoja Mariupoles galvenais arhitekts Viktors Nilsens.

"Ielas otrajā pusē dzīvoja azovieši, - atcerējās Agapovs. – Viņi neko nestāstīja civilajiem, ka var aiziet pa humanitārajiem koridoriem. Gluži pretēji, nevienu nelaida. Dažas ģimenes mēģināja izkļūt, bet nacionālisti šāva viņiem mugurā. Es pats redzēju, kā slepkavoja neapbruņotus cilvēkus. Vienam pusim pusi galvas norāva."

Sakropļotais līķis vairākas dienas gulēja sētmalē pie Agapova mājas. Cīņa turpinājās nepārtraukti, ielu apšaudīja no visām pusēm, tāpēc mirušo puisi nevarēja apbedīt.

Kaimiņu pagalmā aina šokē vēl vairāk – apdedzis sirmgalves līķis. Viņa gāja bojā pēc tieša mīnas trāpījuma no ēkas, kur slēpās nacionālisti.

"Viena atlidoja arī pie mums, - Maksims rāda uz jumtu. – Caursita griestus, iestrēga starp plīti un izlietni. Mums paveicās, - neuzsprāga. Virtuvi aizslēdzām un gaidām sapierus. Bet šorīt mūs no kaimiņu piecstāvenes apšaudīja snaiperis. Krievijas karavīri viņu likvidēja, taču katram gadījumam ieteica vēl pāris dienas pasēdēt pagrabā, kamēr turpinās tīrīšana."

Maksims redzēja, kā, atkāpjoties uz ostas pusi, nacionālisti pārģērbās civilajiem atņemtos apģērbos un mēģināja iejaukties bēgļu pūlī.

Viņš pats, gaidot evakuāciju, palīdz sirmajiem kaimiņiem: atnes ūdeni no sūkņa, no atlikušajiem miltiem cep plāceņus, kurina krāsni. "Es gribu vienīgi atgriezties mājās pie vecākiem un dzīvesbiedres, - stāsta montāžnieks. – Neesmu pārliecināts, vai atjēgšos pēc visa pārdzīvotā. Tā bija īsta elle."

Jūras ostā nacionālistiem uzbruka no vairākām pusēm: rietumiem, ziemeļrietumiem un ziemeļiem. Ielu cīņās piedalījās gan profesionāli karavīri, gan februāra vidū mobilizētie.

Starp jauniesauktajiem bija arī Doņeckas Operas un baleta teātra mākslinieki un vietējās filharmonijas mūziķi. Viņi uzbruka no Manguša ciema puses.

"Pārsteidzoši cilvēki, - stāsta DTR 5. brigādes komandieris "Nikolajičs". – Viens pienāk un saka: "Man ir cigaretes, gribu apmainīt pret vēl vienu sautētās gaļas bundžu." Atbildu: "Paturi pats, vienkārši ņem budžu." Bet viņš: "Nē, es uzstāju." Un tajā brīdī kļūst skaidrs, ka tu runā ar īstu inteliģentu."

Tagad teātra un filharmonijas darbinieki kontrolē privāto sektoru pie ostas, kur vēl ir nemierīgi. No rīta iet uzbrukumā un tīrīšanās, vakarā sapulcējas paēst pie ugunskura un piemin biedrus – nesen kārtējā sadursmē gāja bojā viņu kolēģis.

"Mani, visu mūžu karojušu cilvēku, šie puiši pārsteidz, - atzinās Nikolajičs. – Viņi saprot, ka kuru katru dienu var saņemt ienaidnieka lodi vai mīnas šķembu, redz nogalinātos un ievainotos, bet dara savu darbu tik un tā."

Komandieris pūlas viņus saudzēt. Ja iespējams, atstāj aizmugurē. Taču karš ir un paliek karš, upuri ir neizbēgami. "Kad iztīrīsim ostu, nosūtīsim puišus atpakaļ uz Doņecku," apsolīja Nikolajičs.

Karavīri stāsta, ka ostā patvērušies dažādi azoviešu grupējumi. Un pat tur viņi piesedzas ar civilajiem, pie tam ne tikai vietējiem.

"Lūk, tur no tā kuģa atbrīvojām 25 cilvēkus, - Rēta rāda kuģi, kas noenkurots pie piestātnes. – Kapteinis no Odesas, pārējie – eiropieši un amerikāņi. Viņiem neļāva aiziet, turēja kā dzīvo vairogu. Aizvedām uz filtrāciju, lai noskaidrotu, vai tie patiešām ir jūrnieki.

Valsts drošības ministrija pārbauda gandrīz katru, kas pagadījies ostā un tās apkaimē. Skaidrs taču, ka sakautie nacionālisti mēģinas izsprukt. Daudziem azoviešiem ir viltotas ostas un citu pilsētas uzņēmumu darbinieku apliecības.

DTR armijas komandieru dati liecina: Mariupole ir gandrīz pilnībā iztīrīta, tikai dažos rajonos, pārsvarā – rūpniecības zonā slēpjas 3-4 tūkstoši ukrainas kareivju. Pagaidām virsnieki neņemas prognozēt, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai piespiestu viņus nolikt ieročus un iznākt ar paceltām rokām.