"Astoņi gadi pa pagrabiem": cilvēku likteņi Donbasā

"2014. gada 26. maijs. Atceros, it kā tas būtu noticis šodien. Lidmašīnas apmētāja Doņecku ar bumbām. Visapkārt – panika, raudas, kliedzieni," stāsta Inna. Viņa dzīvo Petrovskas rajonā. Kopš tā laika jau ieradusi kāpt lejā pagrabā, tomēr šāviņi virs galvas vēl aizvien liek nodrebēt.

"Mana mamma dzīvoja Doņeckas lidostas rajonā. Kad tur sākās nežēlīgas cīņas, viņa pārvācās pie mums ar meitu. Taču arī pie mums nav droši. 2016. gadā kaimiņu mājā trāpīja šāviņš, izlidoja logi, rāmji... Tie ir sīkumi, galvenais – visi ir dzīvi," nopūtās sieviete.

Vienpadsmit gadus vecā meita Margarita ir slima – bērnu cerebrālā trieka. Līdz 2014. gadam viņa regulāri apmeklēja rehabilitāciju. Karš tam pielika punktu. "Apšaudīja nepārtraukti, taču mēs vairs nebēgām no mājas pa galvu pa kaklu. Ja puķes no palodzes gāžas nost, tas nozīmē, ka apšaude ir spēcīga. Bērnam ar attīstības īpatnībām tas ir milzīgs stress," stāsta Inna.

Tagad viņa kopā ar meitu mitinās Krasnogorskā, centrā "Sozvezdine". Tur bērni ārstējas un mācās. Viņus kopā ar mammām izveda 21. februārī.

"Braucām vairāk nekā diennakti, - atveras Margarita Seliščeva. – Pēdējās dienās pirms prombraukšanas kanonāde kļuva aizvien skaļāka. Neviens neko nesaprata. Atklāti sakot, nedomājām, ka būs vajadzīga masveida evakuācija. Dzīvot telšu nometnēs un sanatorijās – tas nav labākais variants. Man divi bērni slimo ar cerebrālo trieku, viņiem vajadzīga īpaša kopšana un ārstēšana. Nolēmām: jebkuros apstākļos paliksim mājās." Taču, kad piedāvāja specializētu centru, viņa, protams, neatteicās.

Tāpat kā visi Doņeckā, arī Margarita sākumā pēc katras sirēnas kopā ar bērniem kāpa lejā pagrabā, bet pēc tam pierada: patvērās gaiteņos, pavēra logus, lai ar sprādziena vilni neizdauza.

"Dzīvojam pilsētas nomalē. Līdzās – Jeļenovka. Tur dzīvo radi no vīra puses. Pastāvīgi – bez gaismas un ūdens. Tiklīdz darbinieki saremontē, atkal seko treiciens. Vīramāte trīs gadus gandrīz nemaz nepameta pagrabu. Nomira no vēža," Margarita nopūšas.

Vīrs pirms kara strādāja dzelzceļa tehnikas remonta rūpnīcā. 2014. gadā atlaida. Apguva masiera profesiju, kļuva par treneri sporta zālē. Viņu mobilizēja, sakaru nav, tomēr Margarita tic: "Parasti jau sliktās ziņas pienāk ātrāk."

Inna Semjonova un Margarita Seļiščeva

Anastasija Demjana 17 gadus nostrādājusi par stjuarti, bet 2014. gadā, tāpat kā daudzi citi, palika bez darba. Kopš tā laika dzīvo kopā ar dēlu, iztiek ar invaliditātes pensiju. 12 gadus vecais Jegors ir autists. "Viņš iemācījās staigāt 4 gadu vecumā. Tiklīdz sāka runāt, - karš, rehabilitācija pārtrūka," viņa stāsta.

Viņi dzīvoja netālu no Doņeckas lidostas. Tur nebija droši, un 2015. gada ziemā sieviete kopā ar dēlu pārvācās pie vecmāmiņas uz Ugļegorsku. Nonāca Debaļcevas katlā. Kad UBS tika sakauti, Debaļceva kopā apkārtējām apdzīvotajām vietām nonāca DTR teritorijā.

"Evakuēja uz Jenakijevo. Martā, kad viss pieklusa, devos izlūkot, kā klājas mājās, Ugļegorskā. Sagrauta garāža un virtuve. Pati vācu nost gruvešus. Vīriešus sameklēt neiznāk: dažs karā, citi – peļņā, - stāsta Anastasija. – Šā tā salāpījām. Nevar teikt, ka būtu badojušies, bija dārzs, tikām galā."

Debaļcevas katlu ļoti labi atceras arī astoņpadsmit gadus vecā Katja. Viņa tur dzīvoja kopā ar vecākiem un vecmāmiņu, kura nespēja piecelties no gultas. Armijas daļa – daždesmit metrus no mājas. No "Gradiem" trīcēja sienas.

"Kad šāviņš atlidoja pie kaimiņienes un mūsu dārzā, pārvācāmies pie tantes uz otru pilsētas pusi. No smilšu maisiem uzslējām bunkuru. Sēdējām tur, taču pēc tam atgriezāmies. Dienu vēlāk atlidoja atkal – trāpīja ieroču noliktavā," stāsta meitene.

Ielās rībēja sprādzieni un ložmetēju kārtas, no mājas iziet bija bīstami. "Kad paziņoja par zaļo koridoru, saslimu – temperatūra bija ap 40. Tablešu nebija, glābos ar slapjām lupatiņām. Par laimi, tikām laukā. Autobusā, kurā mūs izveda, atradās ārsts, viņš panāca, lai temperatūra krītas."

Nonāca Jenakijevo ciemā – tur dzīvo vecmāmiņa. Vēlāk uzzināja, ka no mājas Debaļcevā nekas nav palicis pāri. Viņiem piešķīra dzīvokli daudzstāvu mājā. Ar laiku dzīve sakārtojās. 15 gadu vecumā Katja sāka studēt jurisprudenci Doņeckā. Šogad viņai vajadzēja saņemt diplomu, taču situācija atkal saasinājās.

Katjas vecāki nejauši uzzināja, ka uz Krasnogorsku dosies autobuss. Aizsūtīja prom meitu, bet paši palika. "Aizgādībā ir 12 gadus vecā Rimma (nepilngadīgās vārds mainīts – red.). Draudzējamies ģimenēm. Arī šeit turamies kopā," smaida meitene.

Viņas tēvu mobilizēja. Pēdējos gadus viņš kopa slimo māti, sieva strādāja vairākās vietās, lai uzturētu ģimeni. Katja ilgojas pēc mājām, tomēr sapņo ārvākties uz Krieviju: "Pie mums nav perspektīvu, bet man ir tādi plāni... Gribas, lai manējie nekad vairs neciestu trūkumu."

Smagi cieduši arī kaimiņu Jenakijevo ciema iedzīvotāji. 2014. gada 2. septembrī astoņgadīgais Andrejs Dmitrijevs atgriezās mājās no pastaigas. Nepaspēja ieskriet kāpņu telpā – līdzās krita šāviņš.

"Acumirklī izskrēju ārā, skatos – vienā pusē guļ paziņa ar norautu kāju, otrā – mans Andrjuša, viss asinīm klāts," atceras zēna mamma Ļina. Acīs asaras: "Turp tūlīt devās mūsu zemessargi, izsauca ārstus."

Andrejs guva virkni šķembu ievainojumu. Skarts mugurkauls – zēns ir paralizēts zem ceļiem. Pārcietis vairāk nekā desmit operācijas. Dmitrijevi pārvācās uz privātmāju: bērns sēž ratiņkrēslā, bet mājā lifta nebija.

Ļinas vīrs arī ir mobilizēts. Kopā ar diviem bērniem viņa nonākusi centrā "Sozvezdije". Pagaidām kopā ar Andreju atrodas bērnu klīniskajā slimnīcā – zēnam ir problēmas ar gūžas kaulu. Ārsti pūlas stabilizēt viņa stāvokli pirms operācijas.

"Tādu kvalificētu neiroķirurgu pie mums nav. Tāpēc mēs aizkavēsimies šeit. Protams, gribas uz mājām. Ļoti pārdzīvojam, it īpaši par Mariupoli: tur ir radi, paziņas. Pagaidām nekādu ziņu nav," viņa nopūšas.

Doņeckā un Luganskā ieradās diversiju grupas. "Burtiski pāris dienas pirms prombraukšanas noķēra pusaudžu grupu. Vecākajam – 17, jaunākajam – 14 gadi. Uzstādīja spridzekļus, izvietoja signālus." Stāsta 18 gadus vecais Pāvels (vārds mainīts pēc viņa lūguma – red.) no Gorlovkas.

Reiz viņi ar draugiem uzdūrās somai, apbērtai ar zemi, jau apaugušai ar zāli. Līdzās – divas šķembu granātas. Paziņojām tuvējai armijas daļai, to vietu ātri ielenca, atradumu neitralizēja. "Bet 2017. gadā, piemēram, noķēra sievietes, kas lika pie dzīvojamām mājām pakas ar antenām – turp pēc tam atlidoja šāviņi," turpināja jaunietis.

Vēl aizvien mīnas aiznes lielu skaitu upuru, arī bērnus, lai arī vietējiem aktīvi māca, kā rīkoties. 2018. gadā Pāvels pievāca patronu, vismaz tā viņam šķita. Sprādzienā viņš zaudēja kreiso plaukstu. Šķembu dēļ viņš ir ar vienu aci akls.

Centrā "Sozvezdije" viņš jau izgājis rehabilitācijas kursu. Atbrauca pēc bioniskās protēzes – pēc gadiem ilgas gaidīšanas sponsors tomēr atradās. Gorlovkā viņu gaida draugi, pilsētu vēl apšauda UBS.

Pāvela māte 2014. gadā izdzīvoja brīnumainā kārtā: nonāca "Gradu" apšaudē, kad gāja pēc maizes. "Todien gāja bojā 27 cilvēki. Par laimi, ar viņu viss bija labi," atceras puisis. Tagad viņš pārdzīvo par vecāko brāli, kurš iesaukts armijā. Viņš piedalījās cīņās par Ilovaisku, kad viss tikai sākās, bija ievainots acī. "Ap sešiem vakarā sākas vistas aklums – neko neredz. Ceram, ka tas ņemts vērā, viņš nav nosūtīts uz karstu punktu."

Pāvels ļoti vēlas ātrāk atgriezties mājās, un pat nedomā braukt prom no Gorlovkas.

Arī Tatjana no Doņeckas nevar ne sagaidīt, kad noklusīs apšaudes. Viņas meita Evelīna ir slima - bērnu cerebrālā trieka. Dzīvo padomju laiku daudzdzīvokļu mājā. Pagrabs ir, taču nav iekārtots. "Ja sabruks, turpat vien paliksim. Bet līdz citam skriet nav droši. Un kur tad es skriešu ar meitu?" Slēpjas koridorā. "Trauksmes čemodāniņš" ar pašu nepieciešamāko un dokumentiem vienmēr ir pa rokai, redzamā vietā pie durvīm.

Viesi no Donbasa republikām paliks centrā, cik vien būs vajadzīgs, līdz situācija nokārtosies. Viņi negrib pamest savas mājas un tic, ka bērniem tomēr ir izredzes atgriezties pie mierīgas dzīves.

Ziedi un rotaļlietas pie pieminekļa "Eņģeļu aleja" Doņeckā