"Civiliedzīvotājus nežēlot". Ko NATO sastrādāja Eiropā

NATO operācija paredzēja triecienus ar ierobežotiem spēkiem pa Kosovas un Metohijas autonomo novadu, pakāpeniski paplašinot uzlidojumus visā valsts teritorijā. Brisele neslēpa: mērķis – Dienvidslāvijas armijas likvidācija un demoralizēšana. Gandrīz 650 lidmašīnas tika dislocētas 59 aviobāzēs 12 alianses valstīs. Klāja aviācija bāzējās uz amerikāņu un franču aviācijas bāzes kuģiem "USS Enterprise" un "Foch".

Pirmās bumbas nokrita 1999. gada 24. marta vakarā: masveida apšaudei tika pakļauta Belgrada, Priština, Novisada, Kragujevaca, Pančeva, Podgorica un citas pilsētas.

NATO stratēģi izvēlējās visīstākā terora ceļu – apšaudīja dzīvojamos kvartālus. Simtiem civiliedzīvotāju bojāeju Ziemeļatlantijas alianse, ne aci nepamirkšķinājusi, nosauca par "blakus zaudējumu" un paziņoja: karavīru darbības nepārkāpjot humanitāro tiesību normas.

Lidotājiem deva indulgenci jebkādu mērķu graušanai. 12. aprīlī iznīcinātājs-bumbvedējs F-15E "Strike Eagle" palaida raķeti AGM-130 pret pasažieru vilcienu, kas šķērsoja Dienvidmoravas upi pa dzelzceļa tiltu. Gāja bojā 14 cilvēki, arī sievietes un bērni. Briselē apgalvoja, ka pilots kļūdījies – viņam šķitis, ka tas ir militārs objekts. Protams, neviens viņu pie atbildības nesauca.

Pēc trāpījumiem slāpekļa rūpnīcā, naftas attīrīšanas uzņēmumā un naftas ķīmiskajā kompleksā Pančevā atmosfērā, ūdenī, augsnē nonāca bīstamas ķimiskas vielas un to savienojumi. Nafta no uzspridzinātajiem rezervuāriem ieplūda Donavā, piesārņoja Skadara ezeru un Adrijas jūru. Dienvidslāvijas veselības ministre Leposlava Miličeviča toreiz piezīmēja, ka pat Hitlers nav apšaudījis serbu ķīmiskās rūpnīcas.

Rietumvalstis nekautrējās izmantot arī radioaktīvo bruņojumu – spēcīgus šāviņus ar noplicināto urānu. Īpaši cieta Kosova. Tur vēl aizvien atrodama ar tādiem šāviņiem iznīcināta tehnika. Vietējās varasiestādes to nenovāc, nav ne runas arī par kompleksu teritorijas attīrīšanu no radiācijas. Vienlaikus aug onkoloģijas gadījumi, pie tam bieži ar vēzi saslimst 90. gadu beigās dzimuši jaunieši.

Galu galā no 1999. gada 24. marta līdz 10. jūnijam bojā gājuši vairāk nekā 1,7 tūkstoši civiliedzīvotāju, tostarp – gandrīz 400 bērni. Vairāk nekā desmit tūkstoši ievainotu. Bez ūdens palika miljons cilvēku, 500 tūkstoši zaudēja darbu, desmiti tūkstošu – jumtu virs galvas. Uzlidojumi iznīcināja vai sabojāja 89 fabrikas un rūpnīcas, 128 citus industrijas un pakalpojumu nozares objejtus, 120 enerģētikas objektus, 14 aerodromus, 48 slimnīcas, 118 radio un TV retranslatorus, 82 tiltus, 61 ceļu mezglu un tuneli, 25 pasta un telegrāfka ēkas, 70 skolas, 18 bērnu dārzus, 9 universitātes ēkas un četras kopmītnes, 35 baznīcas, 29 klosterus.

Rietumvalstu intervence kļuva par Kosovas kara kulmināciju. Faktiski tā bija separātiska sacelšanās, ko 1998. gada februārī sāka Kosovas albāņi. Valdības spēki guva virsroku. 1999. gada janvārī Dienvidslāvijas policija reidā Rečakas ciemā Kosovā likvidēja 45 kaujiniekus. ES komisija nekavējoties paziņoja, ka tie esot bijuši civilie.

Incidents Rečakā kļuva par casus belli. ASV ultimatīvi pieprasīja Belgradai atdot apstrīdamo novadu albāņiem un pārtraukt asinsizliešanu. Prezidents Slobodans Miloševičs atteicās, un Brisele nolēma atraut Kosovu ar spēku. Jāņem vērā – ANO nedeva sankciju karaspēku pielietošanai. Saskaņā ar starptautisko tiesību normām, rietumvalstu militārā operācija bija nelikumīga. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans bija spiests samierināties, aprobežojoties ar diplomātisku vērtējumu: sak, dažkārt spēka pielietojums ir attaisnots.

Uzbrukums Dienvidslāvijai krasi pasliktināja Krievijas attiecības ar Rietumiem, it īpaši ar ASV. 1999. gada 24. martā premjerministrs Jevgēņijs Primakovs, kurš devās vizītē uz Vašingtonu, virs Atlantijas okeāna pavēlēja pagriezt lidmašīnu un atgriezās Maskavā.

"Tā ir absolūti normāla cilvēka izturēšanās, kuram šķiet, ka šajā laikā nevajag atbalstīt agresiju ar savu vizīti, - viņš vēlāk paskaidroja. – Es vienkārši izpildīju funkciju, ko vajadzētu izpildīt jebkuram normālam premjerministram. Domāju, šodien mēs droši varam teikt, ka ieņēmām pareizu pozīciju."

Tajā pašā dienā Kremlis aicināja ANO Drošības padomi izskatīt Krievijas, Baltkrievijas un Indijas kopīgu rezolūciju ar prasību nekavējoties pārtraukt vērsties ar spēku pret Dienvidslāvijas Savienoto Republiku". No 15 DP valstīm to atbalstīja tikai trīs. Pret Belgradu vērsās visa Rietumu pasaule.

"Smagais atbildības slogs par sekām gulstas uz alianses un tās dalībvalstu vadības pleciem, kas piedalījās agresijā pret Dienvidslāviju, - teikts Krievijas ĀM oficiālajā paziņojumā uzbrukuma 20, gadadienā. – Šis kauna traips uz mūžīgiem laikiem paliks uz NATO reputācijas. To nenomazgās reģiona valstu pastiprināta ievilkšana aliansē, kas padziļina plaisas Balkānos un sabiedriskās pretrunas. NATO nav nekāda leģitīma pamata tādiem soļiem, tā rupji pārkāpj ANO Statūtos iekļautos starptautisko tiesību pamatprincipus, Helsinku aktu un bloka dalībvalstu starptautiskās saistības."

Viens no nedaudzajiem politiķiem, kas atbalstīja Belgradu, bija Muammars Kadāfi. 2009. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā viņš nosodīja uzbrukumu, tāpat kā agrākos ASV uzbrukumus Grenādai un Panamai. Serbi savukārt bija solidāri ar viņa valdību Pirmā Lībijas pilsoņu kara laikā 2011. gadā – viņi novilka paralēles starp NATO intervenci Lībijā un savu traģisko pieredzi.