"Mammu, netici! Es esmu dzīvs". Kā turējās gūstekņi Afganistānā

1984. gadā Kasnoturjinskas pilsētiņas kapos Sverdlovksas apgabalā KGB darbinieku klātbūtnē tika atrakts ierindnieka Vladimira Kaširova kaps. Mirstīgo atlieku nebija. Ekshumāciju organizēja tāpēc, ka līdz Padomju Savienībai tika nogādāta karavīra vēstule: "Mammu, ja mani atvedīs, tas neesmu es. Es esmu dzīvs." Zīmīte nenāca no Afganistānas, kur Volodja pildīja savu internacionālo pienākumu – no PSRS vēstniecībā Parīzē nogādāja franču ārsts, kurš Baglanas provincē operēja padomju gūstekni.

Pēc kāda laika kaujas gaitā tika atrasta vēl viena Kaširova vēstule – kādā aizā pamanīja ar akmeni piespiestu papīra lapiņu. "Es esmu padomju karavīrs, turpinās kauja..." neko vairāk Volodja nepaspēja uzrakstīt.

NVS Karavīru-internacionālistu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Mihails Želtakovs izvilka Kaširova kartīti no "Bezvēsts pazudušo kartotēkas". Atvilknē – akurātas kartītes ar melnbaltām fotogrāfijām – 80. gados krāsainās bija retums. Volodjas Kaširova liktenis iekļāvies dažās sausās rindiņās:

Želtakovs apklust, liek kartīti atpakaļ. Viņš nodarbojas ar bezvēsts pazudušo un karos bojāgājušo meklējumiem. No fotogrāfijām mums acīs skatās tie, kam 80. gados bija 18-20 gadi. Dažs civilā apģērbā ar toreiz modīgajiem garajiem matiem, cits formas tērpā. Parasti tas ir parādes tērps: naga cepure, kaklasaite, zīmotnes. Ir arī oficieri. Viņi ir vecāki.

"Viņu liktenis vēl aizvien nav noskaidrots. Vecāki, tuvinieki, pulka biedri, klases biedri gaida patiesību, lai arī tā būtu rūgta un slikta. Mums ir jāuzzina, kas notika tajos tālajos gados," redzams, ka Želtakovs rūpīgi izraugās vārdus.

Vēl viena kartīte ar ziņām: māte saņēmusi dēla vēstuli no Pakistānas. Un viss. Bijušais padomju karavīrs neatgriezās bijušajā Padomju Savienībā, palika, apmetās uz dzīvi kādā Dienvidāzijas pilsētā.

Uz galda gulstas citi portreti – puiši, ko valsts iesauca no Harkovas, Maskavas, Ļeņingradas, Vorošilovgradas un Samarkandas, no Lētā grimušās valsts pilsētām un ciemiem.

Atradušies dažu karavīru bojāejas aculiecinieki, kādu nav varējuši aiznest no cīņas lauka vai vietējie iedzīvotāji nav atdevuši. Dažā kartītē ziņas noslēdz viena vienīga frāze: "Nenoskaidrotos apstākļos."

"Gūsts ir briesmīga lieta, - turpina Želtakovs. – Daļa šo puišu atteikušies tikties ar vecākiem. Vieniem gūsts pārsvītroja visu dzīvi pirms kara. Viņiem bija viens mērķis – izdzīvot jaunajos apstākļos. Ko par viņiem domām? Katrs lemj pats, taču juridiski svītru novilka 1990. gadā, kad amnestēja visus padomju karavīrus Afganistānā. No likuma viedokļa viņi nav vainīgi".

Ziņas par G. likteni parādījās nejauši – pēc uzbrukuma kādai dušmaņu karavānai tankists starp trofejām atrada žurnālu un ziņkāres dēļ paņēma palapot. Tur bija G. karavīra biļetes fotogrāfija, kaut kāds teksts dari valodā. Rakstā bija stāstīts par karavīra G. briesmīgo likteni: nonācis gūstā, viņš atteicās pieņemt islāmu. Modžahedu šariata tiesa nosprieda: nāvessods. To izpildīja gluži kā viduslaikos. Jau pēc tam, cieņā par jaunā karavīra nelaužamo gribu, lauka komandieris piekrita pastāstīt, kur apglabāja nesalauzto "šuravi". Viņa mirstīgās atliekas meklē, tāpat kā daudzus citus padomju karavīrus un oficierus. NVS Karavīru-internacionālistu komiteja cenšas panākt, lai tas būtu valsts līmenī, starptautiskā līmenī pacelts darbs, stāsta Želtakovs.

Karavīru-internacionālistu komiteja paļaujas uz dialogu ar Afganistānu, kas dāvā cerību uz visu politisko spēku atbalstu. Meklējumi turpinās, neskatoties uz sarežģīto situāciju.

"Šodien paliek nezināmi 263 cilvēku likteņi. Tas ir daudz vai maz? Salīdzinājumā ar amerikāņu zaudējumiem Vjetnamā – maz. Bet vai tad tāpēc ir vieglāk? To nedrīkst salīdzināt. Mātēm tie ir dēli, nevis statistikas cipari," teica Želtakovs.

Meklē visus, ko atceras, viņš teica un piezīmēja: ja dzīvie kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja atgriezties un par viņiem nekas nav zināms, lai viņi zina: ceļš uz dzimteni ir vaļā, viņus gaida visās bijušās PSRS valstīs.

1989. gadā, PSRS kontingenta izvešanas laikā Ahmads Šahs Masuds un citi lauka komandieri atbrīvoja gūstekņus. Kamēr karš turpinājās, no "zindaniem" – pazemes cietumiem, bedrēm, kur turēja "šuravi" – izlūki un pretizlūkošana vilka laukā savējos: atsita cīņās, mainīja pret naudu, miltiem vai sagūstītajiem dušmaņiem.

Kandahāras nomalē ir tāds Melnais laukums. Par to dzejnieks pēc dienesta Afganistānā sacerēja dziesmu: "Nolādētais Melnais laukums – to nekas nespēs padarīt baltu." 1988. gadā pa laukumu brauca autocisternas ar tonnām aviācijas degvielas. Autovadītājam Abdulazizam Potahanovam no Uzbekistānas PSRS bija atlikuši vien 50 metri līdz Kandahārai, kur varēja patverties no apšaudes, un "simt dienas līdz pavēlei" – pavisam īss laiks līdz "dembelim", un mājās Abdulazizu jau gaidīja ģimene.

"Kolonnu apšaudīja no granātmetējiem, mašīna aizdegās. Es nogriezos ceļa malā, atvēru durvis, izlēcu arikā. Bet tur lamatas – dušmaņi. Iegāza pa galvu ar automāta laidi un sasēja," par cīņu, kurā viņu sagūstīja, Abdulazizs stāsta pavisam mierīgi – pagājuši jau vairāk nekā 30 gadi.

Tā nebija viņa pirmā kauja. 1988. gadā Abdulazizs bija viens no 159. brigādes autobataljona kareivjiem, tolaik viņš bija pārvarējis tūkstošiem kilometru ceļu, milzum daudzas apšaudes. Pie Salangas vēl aizvien stāv viņa sadegusī kravas automašīna, gluži kā piemineklis karam – modžahedi apšaudīja stāvošo kolonnu ar reaktīvajiem lādiņiem.

Pēc Melnā laukuma "simt dienas līdz pavēlei", pat vairāk – 105 dienas Abdulazizs pavadīja gūstā, kišlakā netālu no Pakistānas robežas. Viņš uzskata, ka liktenis viņam bija labvēlīgs.

"Tulka lomā pie dušmaņiem bija uzbeks, viņš mēģināja pierunāt mani karot dušmaņu pusē. Atteicos. Tomēr pret mani izturējās labi – ēdināja, pat cigaretes deva. Sēdēju piekalts ar ķēdi pie rokas un kājas, mani uzraudzīja cilvēks ar automātu. Tūlīt nosūtīja vēstuli mūsējiem par to, ka esmu sagūstīts. Un pēc tam mani apmainīja – pret sešiem bandu vadoņiem un vienu arābu algotni," kādreizējais armijas šoferis atceras, šķiet, pat ar zināmu lepnumu.

Viņu, kareivi, valsts apmainīja pret lauka komandieriem. Speciālās daļas komandieris – majors Poļakovs, kurš atbrīvoja Abdulazizu no gūsta, dzīvo Krievijā. Bijušais kareivis, modžahedu gūsteknis viņam ir ļoti pateicīgs.