RĪGA, 22. februāris – Sputnik. Līdztekus Rietumu mediju Ukrainai veltītajām fantāzijām Latvijas ĀM aicināja šīs valsts teritorijā esošos valstspiederīgos steigšus doties mājup. Vēl vairāk, IeM pat paziņoja, ka ir gatava veidot centru ukraiņu bēgļu izmitināšanai netālu no Latvijas un Krievijas robežas.
Kāpēc Latvija ielīda šajā sadomātajā histērijā? Vai ir vērts uztvert to nopietni? Varbūt vajadzīga zināma ironijas deva?
Par to un citiem aktuāliem jautājumiem savā notikumu apskatā sprieda publicists Vladimirs Lindermans un žurnālists Mihails Gubins.
Ukraina, Krievija, ASV... Kāds tam sakars ar Latviju?
Lindermans atzīmēja, ka, vērtējot pašreizējo situāciju, vajadzīga humora izjūta, lai arī tajā ir zināma nopietnība.
Publicists atgādināja, ka psihoze ap Ukrainu sākās oktobrī un novembrī ar publikācijām NYT, kas apgalvoja: Krievija gatavojot karu, un tas sākšoties pēc dažiem mēnešiem, un jau tagad vajagot gatavoties, informēt sabiedrotos. Tālāk sākās propagandiskas kora dziesmas.
"Iegrimu domās: kāpēc tā, kāpēc ne no šā ne no tā ieslēgts virtuālās psihozes plāns. Noskaidroju, ka 3. novembrī, burtiski nedēļu pirms kampaņas sākuma demokrāti zaudēja vēlēšanās Virdžīnijas štatā. Tās bija ļoti svarīgas vēlēšanas – vietējā gubernatora vēlēšanas. Amerikāņu mediji tās pat nosauca par katastrofu demokrātiskajai partijai. Uzvarēja Tramps un viņa piekritēji, Tramps paziņoja, ka balotēsies vēlēšanās. Bet demokrāti to visu uztvēra kā katastrofu. Tad viņi ieslēdza plānu "B". Amerikāņi ir tādi testa štati, proti, ja esi zaudējis tur, zaudēsi vēlēšanās. Un Virdžīnija ir viens no šiem štatiem," paskaidroja publicists.
Tātad, pēc Lindermana domām, pašreizējais tracis ap Ukrainu vajadzīgs tikai reitinga celšanai. Vienkārši bija vajadzīgs šovs.
Publicists uzskata, ka bija plānots spriedzi vairot līdz pēdējam, bet pēc tam Baidenam vajadzēja parādīties kā miernesim pēc tālruņa sarunas ar Krievijas prezidentu.
Lindermans pievērsa uzmanību: ASV acīs tā ir dienaskārtības maiņa. Uzmanības novēršana no tēmām, kurās Amerikā ciesta sakāve: inflācijas, vakcinācijas, piedevām apstājušās automašīnu rūpnīcas Kanādas tālbraucēju protestu dēļ. Savukārt Ukrainas glābšana no nesaprotamiem draudiem ir lielisks žests uzmanības novēršanai. Pie tam Ukraina nonākusi ļoti muļķīgā stāvoklī, uzskata Lindermans.
Ukraiņi ir sapratuši, ka viņus izmanto kā bandinieku, un tas, atzīmēja Lindermans, ir acīmredzams, ņemot vērā Ukrainas prezidenta Vladimira Zeļenska paziņojumus.
Pie tam Lindermans atzīmēja: viņš pārdomājis arī to, vai virtuālais kariņš var nonākt līdz reālam konfliltam.
"Ja cilvēki var izdomāt karu ar zemūdenes iekļūšanu citas valsts ūdeņos, vai viņi arī turpmāk nespers līdzīgus soļus? At tādām lietām nodarbojas polittehnologi, kas nekad nav bijuši karā, neprot turēt rokās automātu un izspēlē to kā kino. Vienlaikus Ukrainai piegādā reālus ieročus. Kur teikts, ka netiks īstenota liela provokācija no Ukrainas puses?" vaicāja Lindermans.
Pie tam valdība Latvijā jau domā, kā izmantot situāciju, ja sāksies reāla konfrontācija. Piemēram, "burzmā" var nojaukt Uzvaras pieminekli, atzīmēja Lindermans. Lai arī jūtama valdības bravūra, vienlaikus varasvīri bīstas no tā, kas varētu notikt, uzsvēra publicists.
Kāpēc bija vajadzīgs referendums par valodu?
Nesen Latvijā notika diskusija "Pagrieziena punkts – 10 gadi" par godu referendumam par krievu valodas statusu, kam 2012. gada 18. februārī apritēja 10 gadi.
Latvijas prezidents Egils Levits konstatēja, ka pirms 10 gadiem Latvija pārdzīvojusi konstitucionālu satricinājumu un pateicās tiem, kuri parūpējušies, lai krievu valoda nekļūtu par otru valsts valodu.
Lindermans kā viens no referenduma organizētājiem paziņoja: viņš ļoti priecājas par Levita teikto, jo Latvijas valsts vadītājs augstu novērtējis publicista un viņa kolēģu centienus, nosaucot tos par konstitucionalo satricinājumu.
Lindermans atzīmēja, ka nevar analizēt toreizējo procesu, jo pats tajā piedalījies un vadījis to. Tomēr viņš atklāja, ka vienā brīdī, kad nacionālisti pavisam satrakojušies, krievu cilvēkiem sākusi pazust kopības sajūta.
"Bija vajadzīgs pasākums, kas atjaunotu sajūtu, ka krievi ir daļa no lielās Krievu pasaules ar lielu pagātni, tagadni un nākotni. Lindermana ieskatā, ar šo uzdevumu tika galā, lai arī ne aritmētiski. "Tomēr tādos gadījumos aritmētika nav svarīga," uzsvēra publicists.
Pēc viņa domām, toreiz izdevās atjaunot pozitīvās emocijas un ticību tam, ka krievi izturēs.
"Un tādām akcijām jānotiek periodiski, lai turētu aizsardzību. Bet cerēt uz kaut ko un neko nedarīt – tas vienmēr ir ceļš pretī sakāvei," secināja Lindermans.