Laikā, kad Sergejs Šoigu Maskavā tikās ar savu kolēģi no Lielbritānijas – Apvienotās Karalistes aizsardzības ministru Benu Vollesu, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitrijs Kuļeba informēja, ka Kijeva pieprasījusi no Maskavas "detalizētu skaidrojumu par militāro darbību Ukrainas teritorijai tuvējos rajonos un īslaicīgi okupētajā Krimā". Paralēli vairākas valstis, ieskaitot ASV un Japānu, aicinājušas savus pilsoņus pamest Ukrainas teritoriju, pastāstīja analītiķe Irina Alksnis.
Visa šī iespaidīgā rosība sākās dažas stundas pēc "Normandijas formāta" politisko padomnieku kārtējās tikšanās. Pārrunas, no kurām neviens negaidīja nekādu progresu, gaidas attaisnoja. Pēc tām Dmitrijs Kozaks konstatēja, ka atbildība par Minskas protokolu sabotāžu gulstas uz Ukrainas un Rietumu pleciem. Kopumā par pašreizējo situāciju Krievijas delegācijas vadītājs izteicās visnotaļ skarbi – politiķis uzsvēra, ka konflikta noregulēšana atrodas nulles līmenī un septiņus pēc protokolu parakstīšanas pagājušos gadus nosauca par "totālu blefu".
Kozaks pastāstīja amizantu un ļoti daiļrunīgu epizodi: vienā pārrunu brīdī viņš bija spiests izvilkt Kembridžas skaidrojošo vārdnīcu, lai pārējiem delegātiem parādītu tajā vārdu "konsultācija" un "apspriest" skaidrojumu.
Lieta tāda, ka aizvadīto gadu laikā lielākās pūles, kas pieliktas Minskas protokolu torpedēšanai un pārskatīšanai, vērojamas dokumentu teksta interpretācijas grozījumu ziņā. Starp citu, teorētiski tā ir prātīga pieeja: runa ir par juridisko kazuistiku, kas meklē "āķus" dokumentos ar mērķi piešķirt tiem vēlamo jēgu.
Tikai ir viena "bēda" – pirms septiņiem gadiem, 2015. gada 11. februāra naktī – pārrunās ar Angelu Merkeli un Fransuā Olandu no Krievijas puses piedalījās profesionāls jurists. Rezultātā dokuments izrādījies tik viennozīmīgs, ka visā šajā laikā, neskatoties uz visām pūlēm, tajā nav izdevies atrast nevienu āķīti citādai teksta interpretācijai. To kārtējo reizi apstiprināja arī Kozaka stāsts par Kembridžas vārdnīcu.
Visi tikšanās dalībnieki pārrunas novērtēja ļoti drūmi, tomēr laikam jau nevar teikt, ka tikšanās pavisam izgāzusies. Tas, ka pārrunas turpinājās deviņas stundas, liecina – saruna bija. Galu galā, tamlīdzīgi pasākumi beidzas daudz ātrāk, ja starp pusēm slejas nepārvarama pretrunu siena un tās nevēlas sarunāties.
Šīs pretrunas – deviņas stundas ilgais pārrunu process un nekāda saturīga progresa – atspoguļo smago situāciju un strupceļu, kādā nonākusi (pareizāk sakot, pati sevi iedzinusi) Ukrainas valdība. To vēl apstiprina Kuļebas "izrāde".
Daudzi jau pievērsuši uzmanību Kijevas dīvainajai, iespējams, pat šizofrēniskajai uzvedībai šajā krīzē. Te Ukrainas valdība kategoriski noliedz "Krievijas iebrukuma" plānus, te pārmet Maskavai agresijas gatavošanu, te pūlas mazināt spriedzi, te sāk atklātas provokācijas. Un pie saskarsmes līnijas vērojams zināms klusums, kāds jau sen nav redzēts.
Dīvainības ir viegli skaidrojamas. Liels militārais konflikts vajadzīgs vienīgi ASV un Lielbritānijai, kas saskārušās ar smagu sistemātisku problēmu (ekonomikā, iekšpolitikā, ģeopolitikā) konglomerātu un pūlas tās risināt ar daudzkārt pārbaudītu metodi – sarīdīt asiņainā konfliktā trešās valstis. Jau vairāk nekā 100 dienas ziņu lavīna apstiprina, ka Vašingtona un Londona ir galvenie eskalācijas iniciatori, pie tam viņi to organizējuši uz līdzenas vietas.
Neviens cits – ne Krievija, ne Rietumeiropa, ne Ukraina – karu nevēlas kategoriski.
Vēl vairāk, Kijevai līdz ar tagadējiem zaudējumiem (piemēram, investoru bēgšanu no valsts) tas draud ar lielu katastrofu, ieskaitot personisko krahu daudziem elites pārstāvjiem.
Ukraiņu apjēdz, ka viņiem, tāpat kā visai valstij lemta upurjēra loma anglosakšu cīņā par izdzīvošanu. Un rokas viņiem ir saistītas. Tā nu nākas jau ceturto mēnesi vērot pārsteidzošo svārstīšanos: vieni un tie paši ļaudis pilda slepkavīgos aizokeāna valdnieka rīkojumus, kas īsteno globāli hegemoniskos plānus, un vienlaikus pūlas izgludināt spriedzi ar Krieviju, aizsargājot paši savas intereses un paši savu ādu.
Ņemot vērā anglosakšu spītu, ieskaitot pašreizējos aicinājumus ASV pilsoņiem pamest valsti, šķiet, viņi ir gatavi darīt visu, lai panāktu savu.
Tagad Ukrainas un Kijevas režīma liktenis ir atkarīgs no Krievijas atbildes uz Vašingtonas graujošajiem un provokatīvajiem soļiem – sevis glābiņam ASV nepārprotami plāno nosvilināt satelītus un jaunākos partnerus.
Būtu labi, ja no Ukrainas pamācošās, pat katastrofālās pieredzes mācību gūtu pēcpadomju valstis, kas ģeopolitikā nostājas amerikāņu pusē.