Bet jums šķita, ka Džo nenieka nesajēdz! Ar tādu atdevi viņš itin labi būtu iejuties padomju gados ar pazīstamo saukli "Izpildīsim piecgadi trijos gados!", atzīmēja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans.
Pie tam tādas saistības Baidens noteikti nav uzņemies. Tas viņam iznācis pats no sevis. Izpildījis gada laikā, iedzinis kaunā visus finanšu analītiķus līdz ar visu Volstrītu. Viņi gaidīja, ka tas notiks tuvāk Baidena prezidentūras termiņa beigām. Nekā nebija – vēsturiskais maksimums, esiet tik laipni un saņemiet. ASV valsts parāds pirmo reizi pārsniedzis 30 triljonus dolāru. Jā, tā nu ir sakritis, tāpat kā ar Afganistānu. Arī ilgi krājās, bet tika Baidenam. Tomēr arī viņš ir savu roku pielicis.
"Tāds ir federālās valdības triljoniem lielo investīciju rezultāts cīņā ar koronavīrusa pandēmiju, ieskaitot piecus triljonus dolāru paplašināto bezdarba pabalstu izmaksām, pasākumiem mazā biznesa atbalstam un stimulējošajām izmaksām," New York Times atklāja prezidenta pieticīgo ieguldījumu šajā apšaubāmajā "sasniegumā".
Tikai viņu kopīgās liberālās vērtības neļāva redakcijai atgādināt, ka arī inflācija sasniegusi rekordu, lai arī pagaidām ne vēsturisku, - tikai lielāko pēdējo 40 gadu laikā. Un par to, ka "tā ir ekonomika, dumiķīti".
Klintons savu priekšvēlēšanu saukli, ko adresēja Bušam, senioram, tikpat labi varētu veltīt arī Baidenam, ja tikai viņi abi nebūtu "vienu asiņu", demokrāti. Starp citu, tieši "saksofonista "laikā Savienotās Valstis pēdējo reizi būtiski samazināja savu nacionālo parādu. Lieta tāda, ka brīdī, "kad Vašingtonā atskan vārds "krīze", pirmais jautājums ir "Kur ir tuvākais aviācijas bāzes kuģis?". Arī tā ir Klintona frāze. Viņš pats, prieka pēc likvidēdams Dienvidslāviju, izmantoja veselus trīs.
Baidens mēģina likt lietā vienu, viņaprāt, "nenogremdējamu". To sauc "Ukraina". Diezin vai šis karš viņam kaut ko norakstīs. Pārāk augsts NDK – nelietderīgās darbības koeficients. Tiesa, valsts parāds nav gluži tas jautājums, par ko ASV pieņemts pārdzīvot. Vai esat redzējuši, kāda viņiem ir drukas mašīna? Redziet nu.
Tā taču ir īsta perpetuum mobile. Vienalga, vai drukā naudu uz papīra vai gaisā. To nodrošina visas pasaules finansiālās sistēmas bailes.
Bailes zaudēt to, pie kā viņi pieraduši kopš laikiem, kad debesis šķita zilākas, saule – spilgtāka, dolārs – zaļāks. Visi aizlūdz par šo piramīdu – negribas, lai tā gāztos pār viņu galvām. Galu galā, amerikāņu valsts parāds – tā piedevām ir kā drausmīgi liela atkritumu izgāztuve.
Tā ir arī labklājības un zvēriskas apetītes rādītājs. Jā, aug. Jā, nelabi smako. Tomēr, ja mazliet aprast un nepievērst uzmanību, dzīvot var tīri neslikti. Un tā viss iet uz priekšu.