Nereti nākas dzirdēt, ka klaiņojošie dzīvnieki vienmēr atradīs iespēju paglābties no aukstuma, atšķirībā no bezpajumtniekiem, - viņi var iekļūt pagrabā pie siltām caurulēm vai paslēpsies zem mašīnas pārsega un pagaidīs, līdz kāda līdzcietīga vecmāmiņa iznesīs kaut ko paēst. Taču diemžēl bieži vien ielās atgadās traģēdijas, dzīvnieki neiztur salu un iet bojā mokošā nāvē, stāsta Jevgēņijs Ļeškovskis.
Ziemā visi mediji lūdz paturēt prātā bezpajumtes dzīvniekus, nolikt bļodiņu ar siltu ūdeni, atnest ēdamo, iespēju robežās pat uzstādīt uz ielas pie daudzstāvu māju žogiem kaut ko līdzīgu mājiņām ar siltinātāju, kur dzīvnieki var apsildīt ķepas un astes. Starp citu, to Rīgā dara vairākas privātas organizācijas pēc vienošanās ar domi un māju pārvaldēm, piemēram, "Kaķu iela".
Natālijai nepaiet garām
Agrāk jau stāstījām par labsirdīgo rīdzinieci Natāliju, kura izārstējusi un piemitinājusi lielu skaitu bezpajumtes kaķu. Trīs gadu desmitu laikā viņas silto roku sajutuši 23 kaķi. Tagad pie viņas pastāvīgi dzīvo seši mīluļi. Galvenais viņu vidū ir pieredzējušais kaķis Kutuzovs ar smagu likteni un dzelžainu gribu.
Lūk, kā pie viņas savulaik nokļuva kaķenīte Fiļa, kas nodzīvoja pie Natālijas vienpadsmit gadus:
- Reiz steidzos uz darbu, uz aptieku. Gāju pa Brīvības ielu un pēkšņi sadzirdēju no pagraba padziļinājuma kaut kādus pīkstienus. Sākumā nodomāju, ka tur kāds putns iekritis. Ieskatījos, un sākumā patiešām šķita, ka tur guļ kaut kāds izspūris putnēns. Tikai pēc tam kļuva skaidrs, ka tas ir pavisam sīciņš kaķēns. Skrēju uz darbu, bet atpakaļceļā atkal piegāju turpat. Kāds jauns vīrietis mēģināja izvilkt nabaga sīko raudošo radību. Noskaidrojās, ka vīrieti sauc Artjoms, viņš turpat tuvumā dzīvo un mēģināja izvilkt kaķēnu ar kaut ko tīklam līdzīgu, bet pirms tam barojis viņu ar kaut kādām pankūkām un devis ūdeni, jo dzīvnieks tajā padziļinājumā sēdēja jau trīs dienas, un nekādi neizdevās viņu izvilkt, jo bedre ir gandrīz divus metrus dziļa un ielīst tur ir grūti. Sākumā vērsos pēc palīdzības policijā, pēc tam – pie ugunsdzēsējiem, un galu galā kopīgiem spēkiem izvilkām sīciņo mazuli dienas gaismā. Jau mājās es viņu nomazgāju, iedevu padzerties, paēst un atstāju pie sevis, lai arī dzīvoklī jau bija vairāki ūsaiņi-astaiņi.
Natālija patiešām ir pārsteidzoši labsirdīga un gatava palīdzēt visiem, kas nonākuši grūtībās. Nonācis tiktāl, ka viņa lūdza neminēt publikācijā ne tikai adresi, bet pat rajonu, jo cilvēki agrāk bieži atstāja pie viņas mājas bezpajumtes kaķus, zinot, ka Natālija viņus noteikti pieņems vai sameklēs viņiem mājas. Un Natālija palīdzēja dzīvniekiem, nevarēja atstāt viņus uz ielas.
Cilvēki, nezaudējiet cilvēcību
Varam pastāstīt par vēl vienu labu sirdi un siltām rokām – patversmes "Ulubele" dispečeri Ilzi Džonsoni, kas palīdz bez pajumtes palikušiem dzīvniekiem.
Nesen viņa pati paglāba no sala un bada kaķi. Sākumā viņa vienkārši iznesa dzīvniekam ēdamo, taču saprata, ka ar to nepietiek, un atnesa nelaimīgo dzīvnieku uz mājām, kur jau patvēries ne viens vien kaķis.
Patversme "Ulubele" Rīgas apkaimē ir viena no visplašāk pazīstamajām vietām, kurp cilvēki nereti atdod dzīvniekus, kad tie kļuvuši nevajadzīgi.
- Lūk, ko es redzu: pēdējā laikā aizvien vairāk ir cilvēku ar akmeni sirds vietā. Kam jābūt cilvēka dvēselē un galvā, ja viņš tagad, pašā salā ņem un izmet uz ielas savu kaķi. Nē, nesameklē viņam jaunas mājas caur paziņām, ja kaut kādu iemeslu dēļ pats pie sevis vairs nevar turēt, neatdod mums, bet vienkārši noliek kārbā kupenā – drošai nāvei. Pēc tam citi cilvēki viņu atrod un atved mums. Tikai arī mūsu patversme nav no gumijas, tā nespēj uzņemt visus, ko mums atved. Patversme paredzēta 300 kaķiem un apmēram pārsimt suņiem, - stāsta Ilze Džonsone.
Salauzts spārns
Vēl viena godājama organizācija Rīgā ir arī "Draugu spārns". Tās pārstāvis Aleksandrs pastāstīja:
- Tā iznāk, ka ziemā visi jau ierasti runa par palīdzību bezpajumtes kaķiem un suņiem, bet par putniem domā vismazāk. Taču arī viņiem bieži vajadzīga palīdzība, jo viņus var paplucināt citi plēsīgi putni, dzīvnieki – seski vai lapsas, visbeidzot, mašīna var notriekt, un galu galā putni iet bojā. Taču atrodas labsirdīgi cilvēki, kuri pievāc cietušos putnus, atnes uz veterinārajām klīnikām. Tur viņus kādu laiku tur, bet pēc tam parasti atdod mums. Pie mums ornitologi viņus ārstē, pēc tam jau veselus izlaiž brīvībā. Piemēram, pagājušajā ziemā mūsu organizācija palīdzēja vairāk nekā 800 putniem. Domāju, šogad būs tāpat.
Rīdziniekiem gribu teikt, viņi var palīdzēt, piemēram, pabarot putnus, tikai nekādā gadījuma nedot baltmaizi, jo tā putniem ir ļoti kaitīga, viņi no tās mirst, no zarnu samešanās. Ja gribat pabarot putnus, nopērciet viņiem speciālu barību zooveikalā vai vismaz kaut kādus graudus parastā veikalā. Piemērotas būs arī sīkas kukurūzas un auzu pārslas.
Cilvēki, saglabājiet cilvēcību, padomājiet par saviem mazajiem brāļiem, tad varbūt pašiem dzīvē būs mazāk problēmu. Paturiet prātā – dots devējam atdodas…