Bordāns, Jurašs un... Navaļnijs palīdzēja aplaupīt Latvijas pensionārus?

RĪGA, 29. decembris — Sputnik. "Bild" skandalozā publikācija par Latviju pārņēmušo korupciju, kas ļāva baņķierim Grigorijam Guseļņikovam tieslietu ministra Jāņa Bordāna un juridiskās komisijas vadītāja Jura Juraša paspārnē "aptīrīt" PNB banku, apaug ar jaunām detaļām. Atmiņā nāca arī Latvijas Televīzijas raidījuma "De Facto" septembra sižets, kurā izskanējuši krievu uzvārdi. Tostarp opozicionāra Alekseja Navaļnija lietu rīkotāja, Korupcijas apkarošanas fonda izpilddirektora (KAF — Krievijā aizliegtā ekstrēmistiskā organizācija, ārvalsts aģents) Vladimira Ašurkova uzvārds.

Ašurkovs uzstājās kā greznās savrupmājas Londonas priekšpilsētā pircējs. Šīs īpašums piederēja Guseļņikova meitas firmai. Darījuma summa bija 10 miljoni eiro, bet nauda tā arī netika samaksāta.

Guseļņikovs un Navaļnijs ir seni paziņas. Tieši Guseļņikovam piederošajā "Vjatka-bank" atvēra savus pirmos kontus KAF, kas tagad atzīta par ekstrēmisku organizāciju un ārvalstu aģentu, un juridiskā kompānija " Navaļnij un partneri". Grigorijs un Aleksejs kļuva par "Kirovas apgabala gubernatora iniciatīvu atbalsta fonda" dibinātājiem. Guselņikova banka izsniedza Kirovas apgabala administrācijai aizdevumus ar procentu likmi 25% gadā, gubernatora dēls mācījās Londonā un dzīvoja Guseļņikova mājā.

Kurš tad varēja palīdzēt Guseļņikovam glābt no kreditoriem Anglijas nekustamo īpašumu, ja ne Ašurkova līdzstrādnieks? Pēc maksātnespējas administratora Vigo Krastiņa teiktā, Londonas īpašums tika pārrakstīts uz Ašurkovu ar maksājuma termiņa pagarinājumu un bez jebkāda papildu nodrošinājuma, kas to varētu garantēt (piemēram, hipotēka). Tādējādi savrupmāja, kas piederēja bankas meitas firmai "Calleri Limited" un bija iekļauta visos gada pārskatos, juridiski nonākusi svešās rokās. Interesanti, ka britu reģistri nepieķērās bezskaidras naudas darījumam. Varbūt Apvienotajā Karalistē tiešām nav jāpierāda, ka pirkums ir apmaksāts, un pietiek ar džentlmeņa goda vārdu?

Ašurkovs gan neizrādījās džentlmenis. Acīmredzot, viņam nav izdevies sagrabināt nepieciešamos 10 miljonus, tāpēc viņa vietā Guseļņikova saistības pret banku apņemies noregulēt Grigorija izvēlētā partnera "stratēģiskais investors" Saīds Mehraiks. Taču pagājušajā gadā viņš aizgāja viņsaulē, tā arī neko uz Rīgu nepārskaitot.

Par stratēģisko investoru arī noskaidrojās interesantas detaļas.

2013. gada decembrī, iegādājoties "Norvik banku", Guseļņikovs diezgan ātri saorientējās Latvijas reālijās: noalgojis premjerministres Laimdotas Straujumas dēlu Ģirtu un pat mēģinājis nopirkt banku "Citadele", taču amerikāņi viņu apsteiguši.

Pievilkt skrūves Latvijas banku sistēmai sāka jau 2017. gadā, kad pēc amerikāņu uzraudzības institūciju pieprasījuma Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) sāka sodīt vietējas bankas par nepietiekamu naudas atmazgāšanas kontroli. Ļaunās meles gan melš, ka tādējādi amerikāņu baņķieri sagatavoja sev placdarmu – viņu rokās par smiekla naudu nonākušas gan "Citadele", gan "DNB", gan "Nordea", kas tagad pārtapušas par "Luminor".

"Norvik bankai" (2018. gadā pārdēvētā par PNB) 2017. gada 19. jūlijā tika uzlikts naudas sods 1 324 667 eiro apmērā "par nepietiekamu klientu izpēti, kā rezultātā šīs bankas izmantotas, lai apietu pret Ziemeļkoreju noteiktās starptautiskās sankcijas", kā arī "par iekšējās kontroles sistēmas darbības nenodrošināšanu". Ar šo pašu lēmumu FKTK sodīja "Rietumu banku".

2018. gada februārī Guseļņikovs intervijā "Associated Press" paziņoja, ka kopš 2015. gada Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs ar starpnieku palīdzību regulāri izspiedis kukuļus no "Norvik bankas" un centies piespiest viņu atmazgāt naudu (protams, Krievijas izcelsmes).

Tajā pašā laikā "Norvik banka" iesniedza Starptautiskajā arbitrāžas tiesā prasību pret Latviju, kurā tika apgalvots, ka bijušais maksātnespējas administrators Māris Sprūds un "augsta ranga Latvijas amatpersona" (domāts Rimšēvičs) esot izspieduši kukuļus, lai Finanšu un kapitāla tirgus komisija būtu tai lojāla.

Pret Rimšēviču tika ierosināta krimināllieta, bet Guseļņikovs bijis pārliecināts, ka nodrošinājis sev aizstāvību, iekļaujot padomē Eiropas politikas smagsvarus – bijušo Vācijas Federālās izlūkdienesta vadītāju Augustu Haningu un bijušo NATO ģenerālsekretāru Andersu Fogu Rasmusenu. Viņiem tika noteikts labs atalgojums: četri padomes locekļi izmaksāja bankai tikai četrkārt mazāk nekā 276 operacionisti – "baltās apkaklītes": 1,2 miljoni pret 4,9 miljoniem, bet vidēji gadā katrs saņēma 300 652 eiro un 18 020 eiro.

Katram gadījumam Krievijas "Vjatka-bank" tika izvesta no Latvijas jurisdikcijas: tā pārstāja būt "Norvik bankas" "meita", un kļuva par patstāvīgu juridisku personu Krievijas Federācijā.

Tikmēr nerezidentu ieguldījumi sāka mukt no Latvijas, kas uzreiz ietekmēja bankas finansiālo stāvokli. 2018. gada beigās "PNB bankas" peļņa izrādījās mazāka nekā gadu iepriekš samaksātā soda nauda (1,1 miljons eiro), bet kopējais aktīvu apjoms samazinājās par 28% gadā — līdz 569,5 miljoniem eiro. Par 16% samazinājies arī kredītportfelis (līdz 179,2 miljoniem eiro).

Tikmēr FKTK apetīte pieauga: tās uzturēšanai kredītiestādēm tika noteikts maksājums līdz 0,0106% no vidēja aktīvu apmēra ceturksnī. Sašutušais Guseļņikovs bankas vārdā iesniedzis prasību Satversmes tiesā, apstrīdot šo summu un norādot, ka šīs nodevas piesaiste nozares aktīvu apjomam ir saistīta vienīgi ar kapitāla aiziešanu no Latvijas banku sistēmas reformas dēļ. Prasītājs norādīja, ka nodeva FKTK uzturēšanai tiek palielināta tikai bankām, kas ir pretrunā ar Satversmes 91. pantā ietverto vienlīdzības principu... Satversmes tiesa noraidīja prasību jau pēc bankas licences anulēšanas 2020. gada 20. februārī.

Guseļņikova uzvedība nepalika nepamanīta: kontroli pār Haningam un Rasmusenam uzticēto banku "viesstrādniekiem" par brīnumu pārņēmusi Eiropas Centrālā banka. Nojuzdams ko nelabu, Guseļņikovs nolēma pamest "PNB Banku" un stādīja priekšā padomei, valdei un FKTK jaunus akcionārus ar amerikāņu uzņēmēju Rodžeru Tamrazu priekšgalā.

Lai netiktu bloķēta Guseļņikova naudas izņemšana no Latvijas, "konsultācijām" piesaistīja juridisko kantori "Immunitas", kas pieder zvērinātai advokātei, bet pagātnē KNAB izmeklētājai un Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja Jura Juraša dzīvesbiedrei – Allai Jurašai.

Hanings skaidro, kas viņiem bija solīts: Guseļņikovs savu naudu no bankas izņems, bet Tamrazs – ieguldīs. Lai apstiprinātu ieceri, banka izsniedza Tamrazam kredītu pusmiljonu eiro apmērā.

Šo pusmiljonu maksātnespējas administrators Krastiņš pievienoja summai, kuru viņš vēlas piedzīt kā bankas un valdes darbības bankai nodarītos zaudējumus. Viņš apgalvo, ka amatpersonas esot bijušas informētas par manipulācijām.

Pieredzējušajam izlūkam Haningam vajadzētu sajust nelabu arī dīvainajā kredītā, ko izsniedza Tamrazam. Parasti rokasnaudu maksā pircējs, kā apliecinājumu savu nodomu nopietnībai. Te radusies pretēja situācija, kas izskatās pēc darījuma ar marioneti, kam samaksāja par nodomu pasludināšanu, ko tā nebūt negrasījās izpildīt.

Tātad aizsegu operācijai nodrošināja amerikāņu miljardieris kopā ar Latvijas juristiem (Hanings apsūdz tieslietu ministru Bordānu un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Jurašu).

2019. gada vasarā ECB atklāja, ka "PNB Bankā" nepietiek naudas, tāpēc drīzumā to nācās slēgt. Neilgi pirms tam banka atbrīvoja Guseļņikovu no dažām būtiskām saistībām: no personiskā parāda vairāk nekā 12 miljonu eiro apmērā un arī viņa brāli – no galvojuma 1,3 miljonu eiro apmērā. Banka pārskaitījusi 7,2 miljonus eiro Guseļņikova advokātiem uz ASV. Tapāt minētais Londonas nekustamais īpašums arī tika iekļauts zaudējumu sarakstā, par kuriem administrators grib piedzīt naudu no padomes un valdes.

Interesanti, ka nežēlastībā kritušie baņķieri Vladimirs Antonovs un Grigorijs Guseļņikovs paspējuši piepelnīties uz pašu neaizsargātāko Latvijas iedzīvotāju – pensionāru — rēķina. Zaudējot kontus Antonova bankrotējušā "Krājbankā", daudzi no viņiem pārgāja uz Guseļņikova "Norvik banku" - viņam bija visplašākais filiāļu tīkls valstī – 63, un 150 000 klienti – fiziskās personas (pensionāru skaits Latvijā ap 400 000).

Pēc maksātnespējas izsludināšanas pie bankas izveidojās sirmgalvju rindas. Jā, naudu viņiem atgrieza no Valsts garantiju fonda, viņi atvēra kontus citā bankā, bet pandēmijas apstākļos tas nebūt nebija viegli.

Administrators kopā ar auditoriem no "Ernst & Young Baltic", secināja, ka aktīvu reālā vērtība būtiski atšķiras no bankas pārskatos norādītās un ir tikai 282 miljoni eiro, bet kreditoru prasījumi sastāda 395,4 miljonus eiro. Pirmās kārtas kreditori prasīja 208,5 miljonus eiro, otrās – 74,8 miljonus, trešās – 1,3 miljonus, 4.-6. kārtas kreditori netika noteikti, bet 7.-10. kārtas kreditori pieprasīja 110,89 miljonus eiro.

Kā prioritārajam kreditoram no piedzītajiem bankas līdzekļiem viņš atmaksāja Noguldījumu garantiju fondam 105 miljonus eiro.

2020. gadā "par visaugstāko cenu" bankas "Citadele" struktūrai administrators pārdeva "PNB Asset Management" pārvaldītos 2. pensiju līmeņa aktīvus. Par kādu summu kritās Latvijas strādājošo iedzīvotāju uzkrājumi, netiek ziņots, tomēr darījumu atbalstīja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.

Gada laikā no 2020. gada 12. septembra līdz 2021. gada 11. septembrim 1. kārtas prasību summa samazinājās par 35 miljoniem eiro "sakarā ar naudas līdzekļu konfiskāciju valsts labā", kā arī veikto izmaksu kreditoriem dēļ. Latvijas administrators neaizmirsa pārbaudīt bankā ieguldītās naudas likumību un noformējis, kā mēs redzam, nepietiekami tīru līdzekļu izņemšanu. Bagātie arī raud.

Skumji gan, ka valstu vīru aizsegā ar Allas Jurašas firmas sadarbību tika aplaupīti un kārtējo reizi pazemoti sirmgalvji... Šajā fonā Guseļņikova cīņa ar korupciju izskatās pēc lētas klaunādes. Lai gan pagaidām Krievijas un Lielbritānijas pases viņu aizsargā, gribas ticēt, ka tomēr viņam nāksies atbildēt par pastrādāto pēc likuma. Latvijas, Eiropas vai kāda cita. Līdz ar to paliek cerība saukt pie tiesas arī viņa līdzdalībniekus, lai kādu amatu viņi neieņemtu.