RĪGA, 26. decembris – Sputnik. Krievija ierosinājusi ASV un NATO parakstīt vienošanos par drošības garantijām, kas paredzētu alianses atteikšanos no tālākas virzības austrumu virzienā. Vai Rietumos piekritīs Krievijas prasībām? Kāda loma šajā procesā varētu būt Baltijas valstīm? Uz Sputnik Meedia korespondenta Aleksandra Dorofejeva jautājumiem atbildēja KF Baltijas pētījumu asociācijas prezidents, Sanktpēterburgas valsts universitātes profesors Nikolajs Meževičs.
- Ārpolitikā, tāpat kā starptautiskajā tirdzniecībā pastāv jēdziens "kaulēšanās". Krievijas izvirzītās prasības, maigi sakot, ir grūti izpildāmas. Taču, ja nevar tās realizēt visā pilnībā, arī atteikties no šīm prasībām tagad nav iespējams. Ticamākais sāksies kaulēšanās.
— Baltijas valstu un Ukrainas valdības jau vairākkārt apliecinājušas, ka nevēlas nekādus līgumus, kas neņems vērā viņu viedokli. Vai iespējams, ka viņus uzaicinās piedalīties apspriedē?
— Neviens netirgosies par Kijevu vai ar Kijevu – Ukrainas valdībā ir nejauši cilvēki. To pašu var teikt arī par Baltiju, tikai ar vienu atšķirību – tur politikā tagad strādā nekompetentas personības.
Pati kaulēšanās notiks globālās arhitektūras aspektā – sākumā tiks nospraustas stratēģiskās propozīcijas ieroču, aizsardzības sistēmu un kiberdrošības jomā. Un tālāk viss neizbēgami pāries pie teritoriju līmeņa.
— Pie teritorijām, kas ietilpst NATO interešu sfērā?
No šī viedokļa nevaru īsti iedomāties, kā var noformēt to valstu atteikšanos no dalības NATO, kas jau iestājušās aliansē. Taču, manuprāt, ir iespējams panākt uz papīra nostiprinātu dokumentu par NATO tālāko nepaplašināšanos un NATO kontingentu nepaplašināšanos Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā. Domāju, tas attiecināms arī uz Rumāniju un Bulgāriju.
— Labi, Maskavas viedoklis ir skaidrs. Taču, ja mēs runājam par kaulēšanos, kas par to būs?
— NATO valstis par to var pieprasīt, piemēram, lai Krievija tāpat dokumentāli apstiprinātu, ka Kijeva, Tallina, Rīga un Viļņa tai nav vajadzīgas.
Manuprāt, to varētu dokumentēt, jo būtu absolūts vājprāts uzņemties gan relatīvi turīgās Baltijas, gan absolūti brūkošās Ukrainas aizbildnību.
Noslēgumā varu teikt, ka visās šajās runās par iespējamiem darījumiem ir vēl viens svarīgs faktors – Āzija. Un es ne īpaši labi saprotu, kā var veidot mieru rietumos, neveidojot mieru austrumos.
Taču ar austrumiem es nenodarbojos, tāpēc man, protams, tuvāks ir Eiropas teātris. Un par to es jums pastāstīju.