Nesen juriste Elizabete Krivcova atklāja nianses, no kurām kovids dzīslās sastingst. Lieta tāda, ka Eiropas cilvēktiesību tiesa (ECT) sarakstās ar Latvijas valdību. Sak, kāpēc šitos apbižojat, kāpēc tiem pāri darāt utt. Latvija sūta atbildes: kā, mācības krievu valodā valstī izbeidzam (lai arī vairāk nekā trešdaļai iedzīvotāju tā ir dzimtā), taču tā nekādā gadījumā nav diskriminācija, jo Eiropas praksē bijis sekojošs precedents: tieši tāpat kā miesassodi lietā "Kempbels un citi pret Lielbritāniju" atzīti par izglītības procesa elementu, arī mācību valoda Latvijā, lai arī radies iespaids, ka tas ir viens no skolu iekšējiem administratīvajiem elementiem, patiesībā ir daļa no procesa, ar kura palīdzību skola, vienalga, privāta vai valsts skola, panāk mērķi, kura labad ir radīta – nodrošināt bērniem izglītību, ko atzītu un atestētu valsts.
Ar žagariem pa mēli
Pārtulkosim saprotamā valodā: reiz Īrijas skolās praktizētie miesassodi bija nevis pašmērķis, bet gan līdzeklis mācību mērķu sasniegšanai. Metodika. Tātad skolotāji bija pedagogi, nevis sadisti.
Tātad arī Latvijā latviešu valoda tiek pielietota kā pletne vai žagari, lai bērni ātrāk apgūtu valsts valodu, aizmirstu dzimto un sekmīgi integrētos, kļūstot par latviešiem. Paldies, ka atklājāt patiesību. Juristu, kurš šo atbildi gatavoja, pat nenācās bāzt ar galvu ūdenī vai svilināt ugunī, lai viņš to atklātu.
Tad jau Eiropas vēsturē atrodama vesela kaudze tādu precedentu un pedagoģisko paņēmienu. Ņemsim, piemēram, inkvizīciju. Tai taču arī bija svēts mērķis, kas attaisnoja līdzekļus – iznīdēt ķecerību, nepieļaut svētās baznīcas zaimošanu, kas pie viena patrenējās medīt raganas – tolaik tās vairojās kā lauku peles.
Tolaik pastāvēja ļoti iedarbīgas metodes. Varbūt Latvijas Izglītības ministrijai vajadzētu pielietot arī tās? Bija izgudrota virkne spīdzināšanas metožu, kurās pielietoja mēli. To ar mīlestību stiepa, rāva ārā, dedzināja.
Pati humānākā, šķiet bija "kazas mēle". Pārbaudāmā kājas aplēja ar sāļu ūdeni, pēc tam ielaida āzi, kurš ar savu aso, smilšpapīram līdzīgo mēli vienlaikus kutināja un nodarīja neciešamas sāpes.
Garumzīme ir sāpīga lieta
No pirmā acu uzmetiena izskatās dīvaini. Kad latviešiem vēl skolā mācīja krievu valodu, viņiem bija pazīstams sakāmvārds "ar varu mīļš nebūsi". Pat bez psihoterapeita ir skaidrs: ja spiež ar varu un ierobežo elementāras tiesības, pret piespiešanas priekšmetu rodas nepatika, vēlme atsvešināties. Vai to pūlas panākt integrācijas autori a la Latvia un izpildītāji no IZM?
Vai tiešām viņi to neaptver? Domājams, pat starp Latvijas politiķiem ir cilvēki, kas lieliski saprot šo niansi. Tāpēc ir skaidrs: krievu valodu lād un apspiež principa pēc, sodam. Stūrī uz zirņiem ceļos nostāda ne jau tāpēc, lai skolnieks iemācītos garumzīmes, - tāpēc, lai būtu sāpīgi.
Iznāk, ka visi tie valsts valodas centri ir spārnots zēravs, kas iededzina sirdī darbības vārdu. Pieaugušajiem. Arī viņus ir jāsoda.
Protams, arī padomju laikā par latviešu bērniem skolās ņirgājās. Kā nu ne. Piespieda mācīties A. Puškina dzeju oriģinālā.
Tad tāpēc daži latvieši met līkumu lielās valsts dzejniekam Kronvalda parkā? Viņš tak tur rokā spieķi (un to laiku pa laikam nozāģē nost). Ja nu viņam pēkšņi ienāks prātā likt to lietā un pārmācīt par neapgūtu mācību?