Kas tas ir – vecuma marasms, genocīda propaganda vai vienkārši ciniska atklātība?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, sāksim no paša sākuma, no Vītauta Landsberģa vārdiem: "Tagad par jautājumu ar narkotikām... Aizliegt vai neaizliegt? Nu, tabaka nav aizliegta. Varbūt arī kaņepes nevajag aizliegt? Cilvēks izvēlas pats. Uz planētas ir daudz cilvēku, ja ceturtā daļa no viņiem izmirs, varbūt Zeme teiks: "Paldies Dievam, kāds atvieglojums!" Ir tāda sena leģenda: Zeme vērsusies pie Dieva un lūgusi atvieglojumu, kad cilvēki pārlieku savairojušies. Tā ir ļoti sena gudrība. Ne par kādu Maltusu Lietuvā neviens vēl dzirdējis nebija, bet sirmgalvji jau saprata, ka, iespējams, pienāks tāds laiks, kad cilvēku būs pārāk daudz..."
Tā viņš komentēja Seimā nesen pacelto jautājumu par narkotiku legalizāciju. Un kā?
Maltuss un maltusisms
Sāksim ar to, ka runa ir par neomaltusismu. Atgādināsim: Vītauta Landsberģa minētais personāžs Tomass Maltuss dzīvoja XIX gadsimtā, viņa pseidozinātniskā teorija par iedzīvotāju skaita pieaugumu centās attaisnot badu, ko radīja Britānijas impērijas politika faktiski toreizējā angļu kolonijā – Īrijā. Maltusisma pieeja paredzēja, ka periodiskie bada gadi ir absolūti dabiska parādība, kas regulē iedzīvotāju skaita pieaugumu. Un ar tiem cīnīties nevajag.
Kā zināms, Maltusa slēdzienus apgāza ne tikai tādi domātāji kā Markss, bet arī visi tālākie XIX un XX gadsimta praktiķi (ar neredzētu iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē).
Taču, ja fakti neatbilst teorijai, jo sliktāk faktiem (ja teorija kādam ir izdevīga). Tāpat arī šajā gadījumā: XX gadsimtā maltusisma idejas nekur nav pazudušas. Starp citu, par tām bija sajūsmā gan vācu nacisti, gan anglosakšu (briti un amerikāņi) elite, kuras pārstāvji uzskata sevi par "demokrātijas" korifejiem.
Sajūsminās arī tagad, XXI gadsimtā: piemēram, Microsoft vadītājs Bils Geitss atklāti slavē depopulāciju, tātad – neomaltusismu. Tādus pašus uzskatus pauda nelaiķa princis Filips – viņš skaļi sapņoja, kā nākamajā dzīvē atdzims par nāvējošu vīrusu, lai samazinātu planētas iedzīvotāju skaitu.
Lansberģis – Lietuvas iznīcinātājs
Tātad tādā teorētiskajā un vēsturiskajā kontekstā Vītauts Landberģis izturas kā neomaltusisma propagandists. Tikai jāņem vērā Lietuvas specifiskā situācijā un fakts, ka Landsberģis ir Lietuvas politiķis. Kāda tad īsti ir tā specifiskā situācija?
1989. gadā, kad Landsberģis kļuva par pazīstamu politiķi, Padomju Lietuva bija plaukstošs rūpniecības un lauksaimniecības novads ar gandrīz četriem miljoniem iedzīvotāju. Visiem pilsoņiem bija garantēta izglītība, veselība un sociālā aizsardzība. Lielākajai daļai cilvēku bezdarbs un izolācija bija neiedomājamas lietas.
Taču PSRS sabrukums un tam sekojošā 90. gadu "prihvatizācija" (ko iniciēja pats Landsberģis līdz ar kolhozu demontāžu) atstāja bez darba simtiem tūkstošu cilvēku. XXI gadsimtā lietuvieši jau masveidā pameta valsti un kļuva par lētu un kvalificētu darba spēku Rietumeiropā.
Galu galā Lietuvā palikuši vien mazliet vairāk kā divi miljoni. Katrs piektais viņu vidū – aiz nabadzības sliekšņa. Par Eiropas naudu iztiek Viļņa, Kauņa un Klaipēda. Bet provinces knapi velk elpu, un daudzi joprojām dodas uz ārzemēm, sātīgāku maizes gabalu meklēdami.
Vēsturisko faktu fonā Landsberģi droši var saukt par Lietuvas iznīcinātāju. It īpaši, kad viņš nomocīto tautu nicinoši dēvēja par darba lopiem un varzu.
Depopulācijas ideja un valsts nākotne
Lietuva, Landsberģa Lietuva ir zaudējusi vairāk nekā trešo daļu iedzīvotāju un it nemaz nav neatkarīga (kā apgalvo landsberģieši). Pareizāk sakot, tā ir neatkarīga no PSRS un Krievijas. Un atkarīga no Rietumiem, no ASV, NATO un ES, kuru acīs Vītauts Landberģis un viņam līdzīgie ir tikai satelīta vietējie administratori.
Tikai Rietumu elitei, kā jau teicām, nepārprotami patīk neomaltusisma idejas. Vēl vairāk, depopulācija, "zelta miljarda" ideja un sabiedrības dalījums kastās ir šīs elites XXI gs. stratēģijas neatņemams elements. Lieta tāda, ka augošā materiāltehniskā bāze kapitālisma apstākļos lielāko daļu strādnieku padara par "liekajiem", ko var utilizēt vai paverdzināt.
Bet Lietuvas "patriarhs" vienkārši atspoguļo Rietumu elites vispārējo noskaņojumu vietējā līmenī. Ne vairāk, ne mazāk. Nekā pārsteidzoša nav – faktiski tas atbilst viņa politiskajai darbībai pēdējo 30 gadu laikā. Ir arī landberģieši, kas tamlīdzīgas idejas jau izteikuši.
Piemēram, "Tēvzemes savienības – Lietuvas Kristīgo demokrātu" loceklis Romass Sadausks-Kvetkēvičs jau pirms desmit gadiem pauda viedokli: būtu labi, ja Lietuvā paliktu tikai viens miljons iedzīvotāju. Protams, daļa kļūtu par nācijas "zelta kodolu", bet zemākie slāņi – par apkalpojošo personālu. Vēlams, lai tie būtu lēti migranti no Ukrainas, iespējams, arī no Āzijas un Āfrikas valstīm.
Pārējie nav vajadzīgi. Viņi var braukt prom. Viņi var mirt. Landsberģa un viņa domubiedru acīs tam nav nozīmes. Tāda ir viņu vīzija par nākotnes Lietuvu! Un neviens to no "darba lopiem" neslēpj.
Tātad "patriarha" frāze nav nekāds marasms. Tas ir atklāts cinisms. Atliek tikai pajautāt: kā lietuvieši reaģēs? Vai apjēgs, ko par viņiem domā Landsberģa "elite", un beidzot izdarīs nepieciešamos politiskos secinājumus?
Nezinu. Tikai no atbildes uz šo jautājumu būs atkarīga nācijas nākotne.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.