Krīze ir neizbēgama. Eiropai jāpieņem smags lēmums

Ar katru dienu migrantu skaits uz Baltkrievijas robežas pieaug. Viņi samaksājuši pavadoņiem tūkstošiem dolāru par ceļu uz Eiropu. Tikai plāni ir sabrukuši: Polija savilkusi karaspēkus, izstiepusi dzeloņstieples. Karavīri izmanto asaru gāzi, vairāki cilvēki piekauti. Cilvēki nakšņo mežā un sildās pie ugunskuriem.

Viss sākās maija, kad Minska strauji palielināja avioreisu skaitu no Bagdādes un Stambulas. ES protestēja, taču Baltkrievija to ignorēja. Lidmašīnās nebija Turcijas pilsoņu: Ataturka lidosta ir lielākais tranzīta centrs Tuvajos Austrumos. Bēg no Sīrijas, Irākas, Afganistānas.

Ja arī robežu atvērs, tikai retais paliks Polijā. Katoliskā Varšava nepriecājas par musulmaņu visiem. Īpaši kopš 2015. gada, kad pie varas nāca konservatībā partija "Likums un taisnība". Tās līderis Jaroslavs Kačinskis ne vienu vien reiziapliecināja: nekādu kvotu migrantu izmitināšanai nebūs.

Pie tam Polija lielāko daļu atbraucēju neinteresē. Medijiem viņi stāsta: gribam uz Vāciju vai Franciju, tur ir labi. Pie tam šajās valstīs jau sen izveidojušās lielas Tuvo Austrumu un Āfrikas valstu diasporas.

Migranti velti cer uz vāciešu un francūžu toleranco. Pat liberālākās valstis pieņem stingrākus likumus.

Pirms dažiem gadiem migrācijas jautājumā Rietumeiropā valdīja vienprātība. Pakāpeniski domas mainījās.

2013. gadā pieņemtais Dublinas reglaments paredz, ka imigranti lūdz patvērumu pirmajā ES valstī, kurā ieradušies. Citām valstīm viņi nav jāuzņem.

Tas neapmierina Vidusjūras baseina ES valstis, kur saplūst lielākā daļa migrantu no Magribas. Ostas pilsētās plešas geto.

Nogurdinātā Itālija, Malta, Grieķija un Kipra pieprasīja anulēt Dublinas vienošanos. 2020. gadā viņas atbalstīja EK priekšsēdētāja Urzula fon der Laiena. Bet ES Padome pagaidām nepiekrīt.

Tomēr Dublinas reglaments nav likums, tā ir rekomendācija. De facto visas valstis darbojas pēc saviem ieskatiem. Tāpēc Brisele meklē efektīvākas metodes migrācijas problēmas risināšanai.

Pamata ideja – sadalīt atbraucējus pēc kvotām. Alternatīva – finansiāla palīdzība Āzijas un Āfrikas valstīm apmaiņā pret bēgļu plūsmas savaldīšanu to teritorijā. Tikai vienprātības nav. Tāpēc valstis maina iekšējo likumdošanu ar nepārprotamu dreifu uz labo pusi.

Piemēram, šogad Francija pieņēma likumu par republikas principu stiprināšanu. Tagad visu valstī dzīvojošo bērnu izglītošanās skolās ir obligāta. Privātās skolas, kuru vidū ir liels skaits musulmaņu iestāžu, ņemtas valsts kontrolē. Valsts iestādes kontrole subsīdijas ārvalstu reliģiskajām kopienām – saņēmējiem jāatskaitās par transakcijām, kuru summa pārsniedz desmit tūkstošus eiro.

Soli tālāk spērusi Dānija – valsts ierobežojusi vienā rajonā dzīvojošo migrantu skaitu: ne vairāk kā 30%. Pagaidu nometnes bēgļiem, kuri sapņo par mierīgu dzīvi Dāņu karalistē, pārvietotas ārpus Eiropas robežām, tostarp arī uz Centrālāfriku.

Tā nav jauna ideja un var nest zināmu rezultātu. Piemēram, atsauksim atmiņā Austrālijas pieredzi, kurp līdz 2014. gadam devās daudzie migranti no Indonēzijas. Kad viņu skaits, varasiestāžu ieskatā, pāsniedza kritisko masu, bēgļus novirzīja uz Klusā okeāna salām. Pēc tam daudziem pagaisa vēlme meklēt laimi Austrālijā.

Vācija pagaidām ir viesmīlīgākā migrantiem. 2015. gadā Angela Merkele, apejot parlamentu un Dublinas reglamentu, atvēra robežu visiem bēgļiem no Sīrijas, vienalga, no kādas valsts viņi ieradušies. Pēc "The Guardian" datiem, kopš tā laika vairāk nekā puse imigrantu iekārtojušies darbā un maksā nodokļus.

Taču situācija uz Polijas un Baltkrievijas robežas sagādā raizes arī Berlīnei. Valsts iekšlietu ministrs Horsts Zēhofers paziņoja, ka uz Polijas robežas atrodas simtiem vācu policistu un resors ir gatavs sūtīt turp vēl lielāku skaitu. Uz turieni plānoja doties arī nacionālisti – piecdesmit cilvēki vēlējās aizšķērsot ceļu migrantiem, tomēr ultralabējā grupējuma locekļus aizturēja.

Eiropiešu viedokļi par Polijas-Baltkrievijas krīzi dalās. Vieni piesauc humānisma vērtības un raksta, ka pirms 10-20 gadiem paši poļi brauca uz rietumvalstīm kā viesstrādnieki. Atsauc atmiņā daudzos poļu bēgļus Otrā pasaules kara laikā, kuru vidū daudzi bēga uz Tuvajiem Austrumiem.

Citi no ārzemniekiem baidās – tie dzīvo pēc saviem likumiem, nepārvalda valodu, bieži pat nepūlas asimilēties. Bet migrācijas programmas tiek finansētas no nodokļu maksātāju kabatas.

Polijas politiku visaktīvāk atbalsta briti: lai arī Lielbritānija pametusi ES, daudzi kurdi vēlas doties turp, uz savu kopienu. Daudzu angļu viedokli savā lapā Facebook pauda Rejs Stīvensons no Daremas pilsētas: "Migranti vēlas nelegāli iekļūt Polijā. Varasiestādēm ir tiesības viņus apturēt. Labi, ja Lielbritānija rīkosies tāpat, nevis sagādās ciešanas saviem pilsoņiem. Labdarības organizācijas, kas palīdz migrantiem, spiestas maksāt par viņiem visiem."

Līdzīgs noskaņojums valda Polijā. "Mūsu valsts vienkārši aizsargā savas robežas. Viņi neienāks," Facebook raksta poliete Agneta.

Pie tam migrantiem ir liela nozīme Polijas ekonomikā. Tiesa, nav gan runa par kurdiem, kuru skaits, spriežot pēc visa, pie robežas ir lielākais. RT, atsaucoties uz Gdaņskas politehniskā institūta pētījumu, vēsta, ka 2020. gadā Polija izsniegusi darba atļaujas 400 tūkstošiem ārvalstnieku, tostarp – 295 tūkstošiem ukraiņu. Brauc arī no Baltkrievijas, Moldovas un Centrālāzijas valstīm.

Teorētiski aina varētu iekļauties irākieši, taču politologi konstatē: atšķirībā no ukraiņiem un baltkrieviem, viesi no Tuvajiem Austrumiem reti ir gatavi integrēties Eiropas sabiedrībā.

"Salīdzinājumā ar četrdesmit miljoniem poļu desmit tūkstoši bēgļu ir niecīgi mazs skaits gan ekonomiskajā, gan demogrāfiskajā ziņā. Taču, ja viņus ielaidīs, tas būs slikts precedents – pavērsies durvis bezgalīgai plūsmai," uzskata KZA Slāvisma institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vadims Volobujevs. Tiesa, viņš uzsvēra: tas ir hipotētisks scenārijs, Varšavai nav iemesla mainīt lēmumu.

Analītiskā biroja "SONAR 2050" vadītājs Ivans Lizans piekrīt daudziem politologiem: aiz pierobežas konflikta stāv Minskas un Varšavas cīņā. "Poļi ir parliecināti par savu taisnību un nelieksies – viņiem tā ir principa lieta. Diemžēl tāda spēle tikai paceļ likmes, bet cieš nevainīgi cilvēki," viņš uzskata.

Lizans norāda, ka uz Baltiju migranti no Baltkrievijas neies: vasarā mēģināja, taču aptvēra, ka perspektīvu nav. Paliek variants ar Ukrainu, taču Kijeva nevienu neielaidīs. Iekšlietu ministrs Deniss Monastirskis jau brīdināja: ukraiņu varasiestāžu reakcija būs skarba un skaidra.

Galu galā bēgļiem ar savu valstu vēstniecību palīdzību būs jāatgriežas mājās, taču arī tas nenotiks uzreiz.

"Kamēr viņi ir tur, kāds nosals, kāds izbadosies. Iespējamas arī sadursmes ar baltkrievu likumsargiem," piebilda Lizans.

Maskavai Minskas un Varšavas konflikts nav izdevīgs. "Diez vai Krievijai patiks, ja baltkrievi, kā draud Lukašenko, pārtrauks gāzes un kravu tranzītu caur Poliju. Ceru, ka tā ir tikai retorika, - Baltkrievija nevēlas kļūt par Eiropas autsaideri," sprieda eksperts.

Vienlaikus migrācijas krīze jau piebremzējusi autopārvadājumus starp Krieviju un ES. Ziņo par trīs dienas ilgu aizkavēšanos, tā var pagarināties līdz nedēļai. Caur Baltkrieviju no Eiropas iet 80-90% Centrālā federālā apgabala preču, tranzīts uz Kazahstānu un Centrālāziju. Katra kravas mašīnas dīkstāves diena kompānijām izmaksā 500 eiro.