"Viņi tagad drīkst visu". Lielbritānija sagādājusi vilšanos demokrātijas cīnītājiem

"Palīdziet, man trūkst gaisa!" lūdzas vīrietis pelēkā kreklā ar maisu uz galvas. "Aizveries un dati, ko saku!" atbildei kliedz britu kareivis. Viņš pavēl arestētajam pietupties, divas sekundes vēlāk – piecelties.

"Treniņš" turpinājās vairākas stundas. 26 gadus veco Basras iedzīvotāju Bahu Musu 2003. gada septembrī aizturēja Karaliskā Lankašīras pulka 1. bataljona kareivji – elite. Aresta iemeslu neminēja, aizturēto piekāva. Jaunais vīrietis gāja bojā no daudzajiem lūzumiem pēc trīs dienas ilgām mocībām.

Par Musu ņirgājās septiņi karavīri. Viņus apsūdzēja par cietsirdīgu apiešanos un Ženēvas konvencijas parkāpšanu, kas aizliedz spīdzināt civiliedzīvotājus. Tomēr cietumā nonāca tikai kaprālis Donalds Peins, pie tam tikai tāpēc, ka vienīgais atzina vainu. Jau gadu vēlāk, 2007. gada pavasarī viņu atbrīvoja.

Tas nav vienīgais incidents. 2003. gada aprīlī Basrā policijas darbinieku Raidu al Masavi noslepkavoja karalisko spēku ierindnieks (viņa vārdu neatklāja). Viņa komandieris majors Kristofers Suss-Franksens raportā uzrakstīja, ka Masavi pirmais pavērsis ieroci pret karavīriem, bet viņi "uzskatot to par dzīvības draudiem, veica nepieciešamos pasākumus".

Virsnieka apgalvojumus apstiprināja vairāki dienesta biedri, kuri it kā visu esot redzējuši. Lietu slēdza. Taču 2010. gadu vidū sākās atkārtota izmeklēšana, ko šoreiz veica neatkarīgie detektīvi. Tā konstatēja: neapbruņotais policists nošauts bez lieciniekiem.

Tomēr atskaiti nobāza atvilknē. Tāpat kā materiālus par Saidu Šebramu, ko 2003. gada maijā briti noslīcināja upē. Prokuratūra apgalvoja, ka trūkst "pārliecinošu pierādījumu".

Dažkārt tomēr "pārliecinošie pierādījumi" atradās. 2004. gadā presē iezagās video ieraksts: ņirgāšanās par četriem pusaudžiem. Tajā redzams, kā zaldāts vienu spārda ar kājām. Divi piekautie miruši.

Irākā dislocētā grupējuma preses dienests reaģēja nekavējoties. Tikai interesanti: viņi stāstīja, ka kareivis spārdījis līķi. Nav tikai saprotams, kādu iemeslu dēļ.

Netika pamatots lēmums pārtraukt Karaliskās kara policijas (Service Police Legacy Investigations — SPLI) speciālās komisijas darbu. Aizsardzības ministrs Bens Volless atzina, ka daži gadījumi starp 1291 incidentu ir patiesi. Tomēr neviens netiks tiesāts.

"Irākā dienējuši vairāk nekā 140 tūkstoši karavīru, lielākā daļa – ar godu. (..) SPLI slēgšana nozīmē, ka visas ar šajā valstī notikušajām operācijām saistītās izmeklēšanas ir slēgtas," paziņoja ministrs.

Viņam ir tikai viens arguments: gandrīz visas apsūdzības esot sadomātas. Ministra pusē nostājās parlamenta locekļi. Viņuprāt, "tā saucamie upuri" vienkārši vēlas dabūt kompensāciju no Londonas, bet viņiem jau izmaksāti vairāk nekā 22 miljoni sterliņu mārciņu.

Žurnālisti noskaidroja, ka, pēc būtības, prasību atsaukšana tiek nopirkta – līdz tiesai nonāk tikai dažas lietas.

Turklāt, liecina publikācijas, varasiestādes un militārpersonas noklusēja daudzus noziegumus: civiliedzīvotāju, arī bērnu slepkavības, izvarošanas un spīdzināšanas.

"Mūsu komandieri teica tā: "Mēs jūs aizsargāsim, ja sāks izmeklēšanu. Vienkārši no visas sirds pasakiet, ka domājāt par dzīvības apdraudējumu," ar anonimitātes noteikumu atzina Irākas veterāni.

Pateicoties šai frāzei, Aizsardzības ministrija un kara policija Tuvo Austrumu kampaņas karstumā slēdza simtiem lietu. Līdz zinamam laikam: 2010. gadā valdība radīja īpašu komisiju — Iraq Historic Allegations Team (IHAT). Tā deva skaidrību par lielu skaitu incidentu un atrada pārliecinošus pierādījumus par karavīru un virsnieku vainu.

Taču 2017. gadā IHAT izformēja: AM, valdībai un parlamentam šķita ka izmeklētāji nav kompetenti. Nomainīja komisiju pret SPLI, kas iekļauta karaliskās armijas struktūrā.

Vienlaikus tiesībsargi jau trīs gadus cīnījās pret likumprojektu par ārvalstu operācijām. Saskaņā ar to tiesa var izskatīt vienīgi incidentus, kas notikuši ne vairāk kā pirms sešiem gadiem. Proti, asiņainā izrēķināšanās ar cilvēkiem Irākā un Afganistānā automātiski saņem amnestiju.

Dokumenta sākotnējā versijā visu līmeņu karavīriem tika piedoti jebkādi noziegumi pret civilajiem, izņemot "īpašos gadījumus". Galīgajā versijā, ko šovasar pieņēma parlaments, atzīts, ka sodāma ir seksuālā vardarbība. Par spīdzināšanu nesodīs, lai kā sabiedrība protestētu.

"Šis likums tikai stiprinās viedokli par to, ka valdība ar nodomu īsteno visatļautības politiku. Tas grauj Lielbritānijas tradicionālo pieturēšanos pie starptautisko humāno tiesību un cilvēktiesību fundamentālajām normām," uzskata ANO speciālais ziņotājs spīdzināšanas jautājumos Nilss Melcers. Sašutuši arī cietušie irākieši. Patiesībā likums nivelējis visas prasības pret britu armiju. Tādos apstākļos parasti pēdējais aizstāvis ir Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) Hāgā.

Taču arī te nav nemaz tik vienkārši. ICC nodarbojas ar britu kara noziegumiem Irākā kopš 2014. gada. Šajā laikā nekas daudz nav noskaidrots. 2020. gada decembrī tiesa oficiāli slēdza lietu. Ar dīvainu formulējumu.

"Pamatojoties uz pieejamiem materiāliem, esam izsmēluši visas iespējas pavirzīt uz priekšu izmeklēšanas gaidu. Esmu pieņēmusi lēmumu to slēgt. (..) Protams, dažas ieinteresētas personas būs vīlušās un uztvers to kā Lielbritānijas pozīcijas atzinīgu vērtējumu," taisnojās ICC tiesnese Fatu Bensuda. Vārdu sakot, starptautiskais tiesiskais orgāns nav saņēmis no Londonas nepieciešamos datus.

Tātad, pēc tiesībsargu vārdiem, Lielbritānijas valdība veikli slēgusi visus juridiskos ceļus. Daudzie noziegumi pret civilpersonām Irākā paliks nesodīti – gluži kā slaktiņš Malaizijā 1948. gadā, spīdzināšanas Kenijā 50. gadu beigās. Visos gadījumos amatpersonas apgalvoja, ka ļoti nožēlojot notiekošo un tas vairs neatkārtosies.