Kā rīkoties, lai valoda apvienotu, nevis šķeltu sabiedrību, lai citu tautību cilvēki gribētu tajā runāt un ar to lepoties? Vai var panākt īstu mīlestību ar pātagu un represijām? Varbūt ir kāda cita recepte?
Latvijas žurnāliste un YouTube kanāla vadītāja Jevgēnija Šafraneka savā Facebook lapā cenšas atbildēt uz šo jautājumu un saprast, kas traucē mūsu valodas politikai kļūt par saliedētības faktoru:
"Nu ko, centīsimies uzrunāt visus un ikkatru? Droši iesaistāmies! Līdzdalība ir ļoti atbalstāma!
Reti, kurš zina, ka Valsts valodas centrs Latvijā darbojas no 1992. gada. Toties visi zina, ka tas rīko nežēlīgas pārbaudes, izraksta sodus, traucē strādāt un vispār kompostē smadzenes, atrodoties Tieslietu ministrijas paspārnē.
Šādas instances izveides doma pati kā tāda ir patiesi ļoti laba. Latviešu valodu tik tiešām "pielieto" ļoti limitēts cilvēku daudzums, un tā visu laiku tika un tiek ietekmēta no krievu, angļu, vācu, zviedru valodu puses. Nav jau arī tā, ka citas valodas šis nav skāris. Bet šobrīd runa ir par mūsu valsts valodu.
Kā varētu strādāt VVC? Pirmkārt, jau pamatos būtu jāpamaina kurss no soda uz izglītības politiku. Būtu absolūti pietiekami 30 gadu laikā izstrādāt un palaist gaisā diezgan vienkāršu, taču kreatīvu un vērtīgu mobilo aplikāciju (mums šis švaki padodas, bet varētu kādu miljonu atvēlēt un samaksāt par izstrādi igauņiem).
Aplikācijā, piemēram, varētu būt vārdu skaitītājs, kas parādītu, ka pēdējo 30 gadu laikā latviešu valoda jaunu vārdu apjomā kļuvusi gandrīz divtik bagātāka.
Ja aplikācijā darbotos PUSH-notifikācijas, tad visi lietotāji saņemtu "dienas vārdu". Pirmdienās, piemēram, jauns vārds, kas radies no svešvalodas vārdu pielāgošanas (balstvakcinācija jeb būstervakcinācija), trešdienās – arhaisks, skaists, aizmirsts vārds, ko ikdienā nelieto vairs (stundenis – pulkstenis). Bet piektdienās smieklīgs, jautrs, jauniešu slengā izmantojamais (čillot – atpūsties).
Varētu rīkot ikmēneša konkursus mazākumtautību pārstāvjiem. Ir taču vienkārši izziņot – "Izdomā smieklīgu teikumu no novecojušiem latviešu vārdiem, kurus ikdienā vairs neizmanto. Ja nepieciešams, izmanto mūsu vārdnīcu" Un tad pasniegt balvu – tulkotā literatūra, oriģinālā literatūra, jauna vārdnīca, pusgada abonements uz muzeju. Ir taču lērums ar variantiem!
Tāpat būtu vērtīgi sniegt bezmaksas konsultācijas privātpersonām. Ir nepieciešams uzrakstīt iesniegumu, postu, publikāciju, precizēt terminoloģiju vai pārbaudīt vārdam galotni? Uzraksti, piezvani un saņem atbildi.
Tā būtu arī jauna iespēja, kā uzlabot atgriezenisko saiti ar cilvēkiem – sadzirdēji jaunu vārdu, atsūti mums, mēs pārbaudīsim, izstrādāsim gramatiskos likumus un ieviesīsim sarunvalodā.
Varētu arī rīkot Āzijas, krievu, vācu kultūras dienas, kad mums stāstītu, kāpēc "poke" latviski ir "pokijs", bet Pskova – Pleskava.
Vai, piemēram, izziņot restorānu un kafejnīcu nedēļu – tā vieta, kam nosaukums un ēdienkarte, ir latviski viskorektākā (gramatiski pareiza) tiek publicēta VVC mājaslapā uz nedēļu paliek sadaļā "latviešu valodai draudzīgais restorāns". Restorānam – reklāma, darbiniekiem gandarījums, VVC svin un nekādas pretestības no jebkādas puses.
Pirmkārt, tas kļūtu par izcilu atbalstu Latviešu valodai kā tādai gan no pašu latviešu puses (pietam ne tikai no tiem, kas te dzīvo, bet arī, kas aizbrauca uz dzīvi citur, bet nav vienaldzīgi) un no mazākumtautību pārstāvju puses.
Otrkārt, tā būtu tā integrācija, par kuru tik ļoti Latvija sapņo (bet vai sapņo patiesi?) jau ceturto paaudzi. Tomēr veselīga, bez histērijas, un auklas vilkšanas uz dažādām pusēm.
Un mēs nevienā briesmīgajā sapnī nelasītu VVC direktora Baltiņa kunga izteicienus, ka pandēmija nav iemesls, lai komunicētu ar krievvalodīgajiem krievu valodā, ka politiķiem ir jāatsakās no krievu valodas izmantošanas vispār utt. un tml.
Starp citu, Baltiņa kungs neuztraucas par angļu valodas ietekmi uz latviešu valodu. Taču veltīgi. Piemēram, 47% no Latvijas medicīnas fakultātes absolventiem aizbrauc uz ārzemēm. Un vairs neatgriežas. Un aizbrauc ne uz Krieviju.
Baltiņa kungs, starp citu, pats var papētīt šo jautājumu: cik valsts ģimnāziju absolventu tiek līdz zelta stipendiju piešķiršanai labākajiem skolēniem, kas notiek oktobra sākumā? Viņš būs ļoti pārsteigts, jo tajā brīdī vakardienas labākie Rīgas skolēni iekārtojas Anglijas mācību iestāžu kopmītnēs.
Es pirmā ielādētu šo aplikāciju un izbaudītu. To ielādētu skolotāji un skolēni, lai izmantotu latviešu valodas stundās. To ielādētu… nu daudzi to ielādētu! Tāpēc, ka tas ir stilīgi, moderni, mūsdienīgi.
Ko no tā visa mēs ieguvām? No plusiem. Valsts valodas centram ir ļoti aktīva publikāciju ziņā, taču lietotāju vidū absolūti nepopulāra Facebook lapa.
Tur starp citu var atrast interesantas lietas (un tas nav sarkasms, man tiešām patīk). Piemēram, rubrikas "termini" (metropole – galvenā pilsēta, kurā atrodas parlaments, valdība, finanšu un kultūras centri), "kā pareizi runāt" (itāļi vai itālieši, dokumentāls vai dokumentārs) vai "kā pareizi rakstīt" (kapela vai kapella).
No mīnusiem – viss pārējais. Šī iestāde 2015. gadā vien piemēroja naudas sodus gandrīz 22 000 eiro apmērā. Sodus, Karl, par valsts valodas likumu pārkāpumiem! 2019. gadā šī summa palielinājās līdz 46k euro.
Bet pagājušā gada atskaitē VVC vienkārši norādīja sodu skaitu, taču sodu summu (naudas apjomu) nolēma neatklāt.
2020. gadā iestāde veica 2061 pārbaudi. Ironija ir tajā, ka bija plānots divreiz vairāk, taču covids patraucēja. Turklāt katru gadu organizācija plāno tieši 4250 pārbaudes un katru gadu konsekventi nepilda izvirzīto uzdevumu. Un paldies Dievam.
Tajā pašā laikā VVC izstrādāja aktīvu lietojumprogrammu, lai varētu …ziņot. Un tagad viņiem ir rakstisks plāns saņemto sūdzību izskatīšanai un risināšanai, kas tika saņemtas caur "Valodas draugs" (bez komentāriem).
Tajā pašā laikā miljonu vērts VVC budžets praktiski pilnībā tiek finansēts no Valsts budžeta. Taču agresīvajam spiedienam balstītam uz ideju "pretējā gadījumā latviešu valoda mirs" – nav nekāda sakara ar realitāti.
Tāpēc ka valoda tāpat vien nemirst. Tā mirst tad, kad mirst kultūra un zūd valodas nodošanas ķēde no vecāka bērnam.
Šajā ziņā latviešu kultūra pārdzīvoja vācu baronus un nav nekādu priekšvēstnešu, ka tā zudīs neatkarīgajā valstī šodien. Pat, ja blakus kāds runā citā valodā vai dialektā. Tā kā, mīlīši, tā tas nestrādā.
Vēl valoda mirst, kad mirst tās runātāji. Bet pie mums skolu vietā tiek celti pansionāti - te izdarām secinājumus un sasprindzināmies.
Valodas iet bojā arī tad, kad krītas ekonomika, neizbēgami krītas dzīves līmenis, vecākā paaudze mēģina jaunākos izstumt uz ārzemēm, bērni kaut kur integrējas un viņu bērnu bērni gandrīz nerunā dzimtajā valodā. Labākajā gadījumā mājās. Sliktākajā adījumā – nekur.
Kas attiecas uz ekonomisko komponentu, tad, atvainojiet, šodienas mazākumtautības Latvijā vainot tajā nevar – jau 30 gadus pie varas ir nacionāli noskaņotās partijas, kas šobrīd nekur netaisās, un tāpat neplāno mainīt savu politiku.
Atkārtoti izdarām secinājumus un sasprindzināmies.
Divus gadus atpakaļ Eiropas Padome noteica "Valodas politikai būtu jāņem vērā dažādība, jāaizsargā minoritāšu tiesības un jāsamazina spriedze sabiedrībā", un turpat "sabalansēta valodas politika palīdz saliedēt sabiedrību".
Latvijai šobrīd ir izdevies tikai straujš vispārēja naida un neiecietības pakāpes pieaugums. Mēs tajā esam tik veiksmīgi, ka varam dalīties pieredzē.
Bet VVC varētu būt tas saistošais ķēdes gabaliņš, varētu būt tā savienojošā saite, kas samierina vienu ar otru, attīstot kā valodu, tā kultūru.
Bet tad taču patiesi būtu jāstrādā: jāintegrē, jāveido draudzīga valsts, jāuztraucas par vēlēšanām, jāatbild par darbībām, sekām un kaut kā skaidrot 30 gadus ilgās valdības rezultātus.
Daudz vieglāk ir vainot citus savās neveiksmēs un gadiem izbraukt uz tā, un tīri starp citu demonstratīvi sodīt puiku-kasieri kebabnīcā."