Vairāk nekā trīs gadu desmitus Afganistānā, Salanga kalnu pārejā stāv pieticīgs piemineklis ar uzrakstu "Maļcins Sergejs V. 1965.-1985.". To no granīta akmens izkalis armēņu autovadītājs, lai saglabātu piemiņu par krievu puisi, kurš ziedoja dzīvību, bet izglāba afgāņu bērnus un pieaugušos uz šaura kalnu ceļa. Par to, kāds bija pieticīgais varonis, kura piemiņu gadu desmitiem glabā gan Afganistānā, gan Krievijā, RIA Novosti korespondentei Jeļenai Žarkovai pastāstīja Sergeja Maļcina dzimtenē – nelielajā Boras pilsētiņā Ņižegorodskas apgabalā.
Salanga kalnu pārejā trīs tūkstošu metru augstumā virs jūras līmeņa ir 2,7 km garš tunelis. To 1965. gadā uzbūvēja padomju speciālisti. Tunelis saista Afganistānas ziemeļus ar pārējo valsts teritoriju. 1998. gadā tuneli uzspridzināja Ziemeļu alianses un talibu karā. Tuneli atjaunoja 2002. gada janvārī.
Viņš gribēja palīdzēt cilvēkiem
Serjoža Maļcins dzimis 1965. gada decembrī Borā, elektriķa un rūpnīcas aptiekas darbinieces ģimenē. "Viņš mums bija vēlīns bērns, vienīgais... Labsirdīgs zēns, sirsnīgs, atsaucīgs," pastāstīja viņa māte Jekaterina Maļcina, pārskatot fotogrāfijas.
Segeja Maļcina māte Jekaterina Maļcina
© Sputnik / Елена Жаркова
Serjoža bija kluss, draugu viņam nebija daudz, toties paši labākie. Viņš viegli varēja salabot radio kaimiņiem vai mopēdu kaimiņu puikām. To viņam iemācīja tēvs Viktors. Sacerējumā 8. klasē Serjoža uzrakstīja: "Es gribu kļūt par elektriķi, kā mans tētis. Tāpēc ka šī profesija daudz kur var noderēt. Mans tēvs palīdz visiem, kas lūdz viņu palīdzēt. Es mēģināšu būt tāds pats." Tagad šis sacerējums kopā ar Serjožas bērnības zīmējumiem, jaunības fotogrāfijām un lauka pasta vēstulēm glabājas skolā.
Varoņa piemiņas plāksne
"Viņš ir mūsu absolvents. Viņš bija autovadītājs Afganistānā. Kad viņam pretī izbrauca kravas mašīna ar vietējiem iedzīvotājiem, viņš pavērsa savu mašīnu pret klinti un gāja bojā, lai nenomestu viņus no ceļa," stāsta Boras 6. skolas 10. klases audzēkne Žeņa Rogozina. Pēc 36 gadiem te atceras varoni, kas reiz skolas pagalmā spēlēja "sunīšus" ar klasesbiedriem.
Serjožas Maļcina piemiņu skolā ilgus gadus glabāja viņa klases audzinātāja Irina Melkova. Serjoža viņai rakstīja vēstules no Afganistānas "ar sveicieniem un visa laba vēlējumiem", interesējās, kā klājas skolā, kā veicas klasesbiedriem, stāstīja, par ko sapņo, rakstīja: "Man atliek dienēt pavisam maz – tikai 6-7 mēnešus"... Tagad Irina Melkova ir pensijā, taču viņas darbu turpina citi pedagogi – stāsta bērniem par Sergeja Maļcina varoņdarbu, kurš uz visiem laikiem ierakstīt skolas goda plāksnē. Bet 2012. gadā uz skolas fasādes parādījās memoriālā plāksne ar viņa fotogrāfiju, pie tās pastāvīgi noliek ziedus.
Pati melnākā diena
Par to, ka viņš dienēs Afganistānā, Sergejs pastāstīja vecākiem gandrīz tūlīt pēc iesaukuma. Tomēr viņam negribējās rakstīt par dienesta grūtībām un uztraukt vecākus. Viņš sūdzējās tikai par klimatu: dienā karsti, bet naktīs nākas sasegties ar visu, kas gadās pa rokai, lai nenosaltu. Rakstīja regulāri.
Pēkšņi vēstules vairs nepienāca.
"Man tā sāpēja sirds... Lūdzu Dievu, raudu, lūdzu atsūtīt kādu ziņu no dēļa. Pēkšņi paceļu galvu, redzu – durvīs stāv vīrs. Pavisam bāls, vaigi iekrituši. Un saka: "Viss. Mums vairs nav dēla," stāsta Serjožas māte.
Bēdu māktos vecākus aizveda uz kara komisariātu, pagalmā jau stāvēja no Afganistānas atgādātais zārks. Garā kolonnā, kam pievienojās aizvien jauni un jauni cilvēki, viņi devās uz vietējiem kapiem un apglabāja puisi.
Sergeja Maļcina memoriālā piemiņas plāksne
© Sputnik / Елена Жаркова
Par to, kā viņu dēls gājis bojā, vecāki uzzināja, kad viņus uzaicināja kara komisariātā saņemt Sarkanās zvaigznes ordeni, ar ko pēc nāves apbalvoja Sergeju Maļcinu.
Sergejs dienēja automašīnu rotā, vadāja kravas caur Salanga tuneli. 1985. gada 2. novembrī viņš pie "KamAZ" stūres izbrauca no tuneļa, bet pretī uz šaurā kalnu ceļa parādījās kravas mašīna – tās kravas kastē sēdēja zemnieki – pieaugušie un bērni. Sadursmē automašīna nogāztos aizā. Tad Sergejs pavērsa "KamAZ" pret klinti un gāja bojā. Bet kravas mašīna tika cauri sveikā.
"Viņš taču izglāba daudz cilvēku, bērnus. Bet pats gāja bojā. Viņš nemaz nevarēja citādi. Tā bija audzināts," nopūtās varoņa māte.
Karavīra māte
Pēc dēla nāves viņa tēvs sāka slimot un divus gadus vēlāk aizgāja viņsaulē. Jekaterina Fjodorovna palika viena. Šefību uzņēmās Serjožas skolotāja, palīdzēja viņa bijušie klasesbiedri. Arī tagad viņu neaizmirst. Tiesa, skolā stāsta, ka pensionāre no palīdzības un dāvanām atsakās, toties aicina viesus "uz skābu kāpostu zupu".
85 gadus vecā Jekaterina Fjodorovna ir ļoti mundra – jautri stāsta, kā ar rokām sūknē ūdeni, ar ko dārzu apliet, lepojas ar ķirbju un tomātu ražo, cienā ar ogām un savu uzlējumu un pastāvīgi joko.
Sergeja Maļcina fotogrāfija viņa mātes istabā
© Sputnik / Елена Жаркова
Guļamistabā karājas dēla portrets ar tolaik modīgo frizūru – gariem matiem. Rāmītī Sarkanās zvaignzes ordenis un medaļa "Karavīram-internacionālistam no pateicīgās afgāņu tautas" - Jekaterina Fjodorovna to sauc par "medaļu no Nadžibullas" (Afganistānas bijuša prezidenta – red.). Taču viņas galvenais dārgums ir vēstules padzeltējušās aploksnēs no dēla.
Granīta obelisks
Vienā no vēstulēm, kas atnāca 1986. gada augustā stāstīts, kā iemūžināta Sergeja piemiņa. Erevānas iedzīvotājs Rafiks Hačaturjans raksta, kā 1985. gadā devās komandējumā uz Afganistānu, kur Salanga tunelī strādāja gan civilie speciālisti, gan karavīri. Tur viņš iepazinās ar Sergeju.
"Viņa dzīve bija īsa, taču īsajā laikā viņš paspēja kļūt par Cilvēku ar lielo burtu. Šī nāve mani iespaidoja ļoti smagi. Kā bijušais akmeņkalis un skulptors nolēmu uzstādīt pieminekli avārijas vietā. Atradu piemērotu granīta gabalu, sāku apstrādāt... Pēc nakts maiņas dienā man bija daudz brīva laika... Pieminekli uzstādīju 300 metrus no avārijas vietas, pie avota. Manuprāt, ūdens dāvā piemineklim dzīvību un mūžību," pastāstīja Hačaturjans.
Viņš piebilda, ka pie pieminekļa vienmēr ir daudz cilvēku, jo ūdens vilina visus, kas brauc "pa šo skumjo klinšu ceļu". "Karavīri un afgāņi bieži fotografējas pie avota," piebilda obeliska autors.
Pēc daudziem gadiem, 2015. gadā Sergejam Maļcinam veltīto pieminekli Afganistānā apciemoja bijušie karavīri-internacionālisti. Visus šos gadus vandāļi nav aizskāruši pieminekli. Vietējie iedzīvotāji apsargā obelisku – tas glabā atmiņā padomju kareivi, kas upurēja dzīvību afgāņu labā.