Maskava to uzskata par nepārkāpjamu robežu. Ar ko Krievijai un pasaulei draud Ukrainas iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē? Par to RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Sarkanā līnija
Ostina vizīte Ukrainā bija organizēta ļoti patētiskā stilā. Valsts mediji neslēpa triumfu un apgalvoja, ka nu beidzot jautājums par iestāšanos NATO faktiski esot izlemts. Tomēr Pentagona vadītājs ukraiņiem neko konkrētu neapsolīja, izskanēja vien vispārējas frāzes par suverenitātes un eiroatlantiskā ceļa atbalstu, kā arī par atvērtajām durvīm.
Tomēr tā bija ne tikai pieklājības vizīte vien. Kad Ostina lidmašīna nosēdās Kijevā, virs Melnās jūras gar Krievijas Krimas piekrasti demonstratīvi pārvietojās divi ASV GKS stratēģiskie bumbvedēji B-1. Signāls ir nepārprotams: "Pie jūsu robežām mēs esam apmetušies uz ilgu laiku."
Ne Brisele, ne Vašingtona negarantē Ukrainai pievienošanos NATO, tomēr Kremlis šādu perspektīvu vērtē ļoti nopietni. Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs norādīja, ka tā rupji pārkāpj Krievijas nacionālo interešu sarkanās līnijas. Maskava būs spiesta veikt "pašus aktīvākos pasākumu rūpēs par savu drošību".
Ukraina reaģēja nekavējoties. Ārlietu ministrs Dmitrijs Kuļeba augstprātīgi paziņoja, ka Kijevu neuztrauc Maskavas viedoklis šajā jautājumā. Krievijas senators Aleksejs Puškovs attrauca: savukārt šis jautājums ļoti uztrauc ASV sabiedrotos Eiropā, - viņi it nemaz nevēlas karot ar kodollielvalsti par alianses jauno locekli, kas Rietumiem sagādā vienīgi problēmas.
Ukrainas karavīri mācību laikā
Par laimi, tikai retais kontinentā alkst sūtīt savus karavīrus nāvē nesaprotamu iemeslu dēļ. Eksperti atzīst: tuvākajā laikā Ukrainu diezin vai uzņems Ziemeļatlantijas blokā. Krievijas Federācijas Padomes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Džabarovs norādīja, ka Loids Ostins plānoja vien nomierināt Kijevas varasvīrus, kuri jau histēriski pieprasa uzņemšanu aliansē.
Lai nu būtu, kā būdams, iespējams, Ukraina ar laiku tomēr iekļūs NATO. Amerikāņi ir parāk daudz iztērējuši UBS modernizācijai, bet viņi nekad neiegulda naudu bez izredzēm gūt labumu.
Donbasa jautājums
"Ukraina Krievijas acīs patiešām ir tā "sarkanā līnija", kurai pāri NATO nekādā gadījumā nedrīkst laist, - sarunā ar RIA Novosti atzīmēja militāro zinātņu doktors Konstantins Sivkovs. – Iemesls ir vienkāršs: ukraiņi etniski ir identiski krievu tautai. Pēc būtības, valsts iestāšanās NATO radīs priekšnoteikumus īstam pilsoņu karam. Tas būtu ļoti izdevīgi ASV. Pentagons jau veido no UBS pirmā ešelona spēkus, kuri, sākoties Krievijas konfliktam ar Ziemeļatlantijas aliansi, ies avangardā un mirs pirmie. Tā sakot, Vašingtona ir gatava karot ar Maskavu līdz pēdējam ukrainim."
Eksperts ir pārliecināts, ka pēc Ukrainas iestāšanās NATO pie valsts austrumu robežām nekavējoties parādīsies rietumvalstu izlūkošanas aparatūra, kas spēj novērot situāciju gaisā un uz zemes līdz pat Urāliem. Pēc tam amerikāņi dislocēs valstī PRA sistēmas elementus, vidēja un maza darbības rādiusa raķetes ar minimālu pietuvošanās laiku līdz lielākajām Krievijas pilsētām.
"Jāpatur prātā arī Donbasa problēma, - piebilda Sivkovs. – Pēc Ukrainas iestāšanās NATO ar neatzītajām republikām, iespējams, karos jau rietumvalstu kareivji. Tad DTR un LTR gaida totāla sakāve vai arī to pusē nostāsies Krievija, un tas novedīs pie atklātas konfrontācijas ar Rietumiem."
Šajā gadījumā, eksperta ieskatā, Kremlis varētu atzīt dumpīgo republiku neatkarību un uzņemt tās Krievijas sastāvā – no tā Rietumi baidās. Turklāt nāksies vēl labāk nocietināt rietumu robežas.
Ukrainas armijas karavīrs
© AP Photo / Efrem Lukatsky
"Jebkurā gadījumā Ukraina NATO rada mums nopietnus draudus, ko ignorēt ir absolūti nepieļaujami," uzsvēra Sivkovs.
Noteikumu nav
Patlaban galvenais šķērslis, kas kavē Ukrainas iestāšanos aliansē, ir karš Donbasā. Organizācijas statūti liedz uzņemt tajā valstis ar neatrisinātiem teritoriālajiem, etniskajiem vai politiskajiem konfliktiem. Briselē nesēž muļķi, gatavi pēc aizokeāna signāla iesaistīties svešā karā.
Tur saprot, ka jāievēro vismaz kaut kādas formalitātes. No otras puses, tas netraucēja alianses valstīm atzīt Kosovas neatkarību, apejot starptautiskās tiesības, un iebrukt Irākā bez ANO Drošības padomes atļaujas.
"Mēs piekāpjamies, bet Rietumi mums tādas veltes nesniedz, - sprieda Militāro zinātņu akadēmijas profesors Sergejs Sudakovs. – NATO turpina šantāžu. Jaunākais viņu solis – mūsu diplomātu padzīšana no visām struktūrām, kas atbild par Krievijas mijiedarbību ar aliansi. Aukstā kara gados tapušie mijiedarbības principi jau novecojuši. Šodien pastāv tikai spēka tiesības. Un. Protams, Ukrainai ļoti gribas nonākt šajā spēcīgo pasaulē."
Politologs uzskata, ka Krievijai ir vismaz jāizstrādā nacionālās drošības koncepcija, kas skaidri noteiks apdraudējuma faktorus. Ko var uzskatīt par casus belli, kas neprasa īpašu uzmanību. Viņa ieskatā, par tiešu iemeslu karam pēc Ukrainas uzņemšanas NATO var kļūt amerikāņu raķešu "Tomahawk" izvēršana pie Krievijas robežām.
Spārnotās raķetes "Tomahawk" starts no amerikāņu kara kuģa "USS Cape St. George"
"Mēs līdz pēdējam brīdim nezināsim, kādu šāviņu tās nes, - paskaidroja Sudakovs. – Tas var būt standarta, šķembu-fugasa šāviņš. Bet var būt arī kodollādiņš. Ir ārkārtīgi sarežģīti apturēt vairāku tūkstošu "Tomahawk" zalvi, lai arī mums ir labākā un attīstītākā PGA sistēma pasaulē."
Pats pats sevi saprotams, ka Aizsardzības ministrija to saprot: Rietumu kara apgabala spēki regulāri organizē mācības un štāba manevrus, kuru pamatā ir viena nostādne – aizsardzība pret uzbrukumu no rietumiem.