Īpaši jauka finese: atgādinājums privileģētajiem pasažieriem ņemt līdzi ceļā masku – ja nu ievajadzēsies aiziet uz tualeti, bet tā ir blakus vagonā, kur brauc nepotētie. Lēmums radīt specvagonus juridiski pamatots ar valdības grozījumiem noteikumos Nr. 360 par epidemioloģiskās drošības pasākumiem Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai. Tomēr interesantāk būtu saprast, vai pieņemtais lēmums ir pamatots no medicīnas viedokļa.
Vakcinētie arī slimo
Vispirms prātā nāk doma, ka vakcinētos pasažierus vēlas norobežot, aizsargāt no vakcinētajiem. Pirms pāris mēnešiem tāda loģika, lai cik apšaubāma būtu no morālā viedokļa, vismaz būtu saprotama.
Taču tagad pat oficiālā statistika apstiprina, ka slimo arī cilvēki pēc pilna vakcinācijas kursa. Un inficē gan viens otru, gan nevakcinētos līdzpilsoņus.
Vakcinētie gan saslimst retāk nekā nevakcinētie – Slimību profilakses un kontroles centra ikdienas atskaites rāda, ka vidējā vakcinēto un nevakcinēto proporcija inficēto vidū sastāda apmēram 25%.
Tomēr SPKC delikāti klusē pat testēto sastāvu. Būtu loģiski pieļaut, ka nevakcinēto viņu vidū ir daudz vairāk, vismaz tāpēc, ka viņi spiesti biežāk pārbaudīties – to prasa skola, darbs, pasākumu apmeklējums, pakalpojumu sfēra utt.
Tāpēc, domājams, ja arī pastāv kāda starpība starp vakcinēto un nevakcinēto saslimšanas gadījumu skaitu, tā nepavisam nav astronomiska.
Kurš ir bīstamāks?
Savukārt jautājums par to, kurš ir bīstamāks kā infekcijas avots – vakcinētie vai nevakcinētie, paliek neatbildēts. Zinātnieki pasaulē nav vienisprātis, pastāv vienīgi hipotēzes.
Vakcinētie slimo vieglākā formā, tāpēc rodas secinājums, ka viņi izplata mazākas vīrusa devas un apkārtējos apdraud mazākā mērā nekā nevakcinētie.
Taču tā paša iemesla – vieglas slimības gaitas dēļ vakcinētie var daudz efektīvāk pārnēsāt infekcijas. Viņiem retāk ir manāmi simptomi, viņi neievēro, ka ir slimi, tāpēc brīvi pārvietojas un saskaras ar līdzcilvēkiem.
Savukārt nevakcinētam cilvēkam simptomi bieži vien ir jūtamāki. Sākoties slimībai, viņi paliek mājās vai iet pie ārsta.
Es nezinu, kura versija ir pareizā. Iespējams, abas ir pareizas un savstarpēji papildina viena otru. Es tikai redzu, ka zinātnieki diskutē par šo jautājumu. Kā tad var uz tik trausliem pamatiem pieņemt politiskus un administratīvus lēmumus ar tālejošām sekām?
Starp citu, vēl asāk šī problēma skar skolēnus. Ikdienišķa situācija: vakcinēts skolēns inficējies ar koronavīrusu. Taču ne vecāki, ne viņš pats to var nepamanīt – acīmredzamu simptomu nav. Saslimušais iet uz skolu un inficē klasesbiedrus.
Ja saslimis nevakcinēts bērns, lielākas izredzes ir to pamanīt: iesnas, kakla sāpes, temperatūra. Atbildīgi vecāki aizvedīs viņu pie ārsta vai vismaz neļaus iet uz skolu.
Vairākums un mazākums
Tātad nav nekāda nopietna zinātniska pamatojuma segregācijai – sabiedrības piespiedu sadalīšanai pēc, tā sakot, medicīniskas pazīmes.
Vienīgais iespējamais segregācijas iemesls – radīt nevakcinētajiem tik pazemojošus dzīves apstākļus, kas mudinātu viņus vakcinēties. Vai gribi no trešās klases vagona pārsēsties pie privileģētajiem? Vakcinējies!
Tāda pieeja varētu līdzēt, ja nevakcinēto būtu maz, teiksim, 10-12%, un viņi justu ne tikai valdības, bet arī sabiedrības vairākuma spiedienu.
Taču liels skaits cilvēku nevēlas vakcinēties, vēl vairāk to, kuri neiebilst pret potēm, toties iebilst pret segregāciju un piespiešanu. Vismaz puse. Pietiekami, lai viņi nekustos kā izstumtie.
Viņu vidū specvagoni privileģētajiem radīs tikai dusmas.
Stratēģija nav formulēta
Vēl viens svarīgs aspekts. Vēsturiskā pieredze rāda, ka cilvēki ir gatavi pieciest neērtības, pat ciešanas, ja viņi saskata valdības pasākumu jēgu.
Vai Latvijas valdošie politiķi var saprotami pamatot, kāpēc viņi visiem spēkiem spiež iedzīvotājus vakcinēties? Lai sasniegtu 80% slieksni? Priekš kam? Cilvēki lieto internetu, viņiem zināms, ka citās valstīs, kur šis slieksnis sasniegts, vīruss nebūt nav uzvarēts.
Stratēģija nav formulēta. Cilvēki nesaprot, kā skaidrot notiekošo, un meklē atbildes miglainās sazvērestības teorijās. Bet tās stāsta, ka valdība, sasēdinot ļaudis dažādos vagonos, iecerējuši kaut ko ļaunu.
Tikai patiesībā varasvīri ir apjukuši un nesaprot, ko darīt. Bet kaut kas ir jādara, tāpēc arī nāk klajā bezjēdzīgs "kreatīvs".