Pēkšņi noskaidrojas, ka šodien, 8. septembrī paredzēta "Lielā septītnieka" tikšanās, kurā tikšot apspriesta situācija Afganistānā. Tā notiks tiešsaistē ārlietu ministru līmenī, tikšanos organizē ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens.
Šķietami nekā dīvaina nav, vai ne? pēc proamerikāniskā režīma krišanas un Rietumu kontingenta izvešanas Afganistāna patiešām kļuvusi par aktuālāko jautājumu visai pasaulei, tāpēc vēlme apspriest to Rietumu galvenā kluba formātā ir itin loģiska. Pie tam pirms divām nedēļām "Lielais septītnieks" jau organizēja ārkārtas samitu augstākajā līmenī, īpaši veltītu šai valstij. Lai jau apspriež vēl, it īpaši ņemot vērā faktu, ka Rietumi gandrīz nemaz vairs nespēj ietekmēt situāciju Afganistānā, portālā RIA Novosti konstatēja Pjotrs Akopovs.
Taču lieta tāda, ka šoreiz Rietumi vēlas runāt ar tiem, kam ietekme ir: Japānas ārlietu ministrs Tošimicu Motegi paziņoja, ka konsultācijām pulcēsies vairāk nekā divdesmit valstu diplomāti.
"Lai apspriestu situāciju Afganistānā, "Lielais septītnieks" organizē pārrunas Ārlietu ministriju vadītāju līmenī. Tajās jāpiedalās arī Krievijas, Ķīnas un citu valstu pārstāvjiem."
Motegi akcentēja, ka apspriedē ļoti svarīga ir Krievijas un Ķīnas delegāciju klātbūtne, "kam ir zināma ietekme Afganistānā".
Tas ir kaut kas jauns pasaules diplomātijā – paziņot par Krievijas un Ķīnas dalību, abām valstīm to nezinot, - ne Maskava, ne Pekina nedomā piedalīties Rietumu kluba sēdē. Tas ir svešs klubs.
"Lielā astotnieka" formāts nomira 2014. gadā (formāli Rietumi to apturēja pēc Krimas), bet Ķīna vispār nekad nav strādājusi šajā "izraudzīto" klubā. Ne par kādu Krievijas atgriešanos (par to periodiski runāja daži Eiropas valstu līderi, arī Donalds Tramps) nevar būt ne runas – to ne vienu vien reizi norādījis gan Putins, gan Lavrovs. Tāpēc pats par sevi saprotams, ka arī tagad Maskava reaģēja, maigi sakot, pārsteigti.
Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve paziņoja:
"Partneri demonstrē nesistemātisku pieeju. Pirms divām dienām mēs saņēmām signālus no Berlīnes un Parīzes par kaut kādu tikšanos, taču nebija ne runas par "Septītnieku". Pēc tam sekoja Tokijas paziņojums, nu jau "Septītnieka" kontekstā. Tas viss notiek dažāda kalibra "G7" paziņojumu fonā par Krieviju – te par piedalīšanos, te par nepiedalīšanos... Šī situācija liecina, ka partneriem trūkst izpratnes, ko īsti viņi vēlas no sevis un apkārtējās pasaules."
Problēmu nerada tas, ka Krievija nevēlas apspriest Afganistānu ar Rietumiem, jautājums ir par to, kādā formātā to darīt. Tas nebūt nav protokola mēroga jautājums. Krieviju kategoriski neapmierina uzaicinājums piedalīties konsultācijās Rietumu klubā: tas nav piemērots Krievijai un Ķīnai. Pirms nedēļas Turcijas ministrs Mevluts Čavušoglu piedalījās līdzīgā videokonferencē ar G7 valstu ārlietu ministriem, taču Turcija ir NATO dalībvalsts.
Bet izsaukt Maskavu un Pekinu konsultācijām uz svešiem klubiem – tas ir ne tikai bezjēdzīgi, bet arī aizvainojoši.
Tieši tāpēc tikšanos mēģināja maskēt – proti, no Berlīnes un Parīzes Maskavu informēja par daudzpusēju konsultāciju gatavošanu Afganistānas jautājumā. Viņi saņēma provizorisku piekrišanu, bet pēc tam japāņu ministrs izpļāpājās par tikšanās reālo formātu.
Tātad tagad nekas nenotiks? Pastāv divi notikumu varianti. Pirmkārt, G7 pulcējas bez Krievijas un Ķīnas, bet ar citām valstīm, ko tāpat plānots uzaicināt. To starpā noteikti ir Pakistāna, Turcija, Saūda Arābija, Katara un Indija. Kādā aspektā tad tiks apspriests Afganistānas jautājums?
Varbūt tā, kā jau pēc ES valstu ārlietu ministru tikšanās atklāja Žuzeps Borels. Viņš paziņoja, ka "ES nedrīkst ļaut Krievijai un Ķīnai pārņemt kontroli pār situāciju Afganistānā un kļūt par Kabulas sponsoriem. Mums ir jārīkojas." Tiesa, Borels atzina, ka Eiropai vajag "aktīvi sadarboties ar galvenajiem starptautiskajiem partneriem, kam ir ietekme Afganistānā. Turcija, Ķīna, Krievija ieguvušas jaunas iespējas pastiprināt ietekmi Afganistānā. Noteikta ietekme reģiona ir arī Irānai, Pakistānai un Indijai." Proti, pēc amerikāņu aiziešanas eiropieši vēlas aizsargāt Rietumu intereses Afganistānā, pie tam sadarbībā ar Afganistānas kaimiņiem, ietekmīgām valstīm reģionā un Krieviju. Vēlēšanās ir saprotama, jo Rietumi nespēj patstāvīgi strādāt jaunajā Afganistānā: talibi vēl ilgi amerikāņus un eiropiešus uzskatīs par nesenajiem okupantiem.
Tomēr, apspriežot Afganistānu bez Krievijas un Ķīnas, toties piesaistot ietekmīgas musulmaņu valstis un Indiju, G7 noskaņo Maskavu un Pekinu pret sevi. Tagad Krieviju un Ķīnu būs grūti pārliecināt, ka konsultācijās pārsvarā netika apspriesti jautājumi, kā labāk pretoties to ietekmei Afganistānā. Maskavas un Pekinas bremzēšanas politikas kārtējā izpausme. Pie tam to organizē valstis, kas divdesmit gadus okupēja Afganistānu un izraisīja kārtējo krīzi.
Tāpēc vienīgais visu galveno spēku globālo konsultāciju konstruktīvais variants ir attiekšanās no formāta "G7 un tā viesi". Iespējams organizēt konsultācijas "Lielā divdesmitnieka" formātā, turklāt to jau piedāvā tā priekšsēdētājs – Itālija. Premjerministrs Mario Dragi jau sācis pārrunas ar šīm valstīm – sākotnēji bija plānots, ka tikšanos izdosies sasaukt jau šonedēļ vai nākamās nedēļas nogalē. Galu galā noskaidrojās, ka tā iespējama tikai pēc 27. septembra, kad noslēgsies ANO Ģenerālās asamblejas sesija, kurā piedalīsies virkne pasaules valstu līderu.
"Lielais divdesmitnieks" ir ideāli piemērots lielvalstu daudzpusējām konsultācijām. Tajā strādā ne tikai visas G7 valstis, Ķīna un Krievija, bet arī Indija, Turcija un Saūda Arābija, savukārt Pakistānu, Kataru un Irānu varēs uzaicināt. Ir neiespējami apspriest Afganistānu bez Irānas, bet G7 formātā tās noteikti nebūs (Teherāna nepiedalīsies "bezgožu padomē", arī Vašingtona Irānu neuzaicinās).
Krievija ne vienu vien reizi jau norādījusi, ka "Lielais divdesmitnieks" ir galvenais starptautiskais formāts. Savukārt Afganistāna ir labs iemesls, lai pastiprinātu šo ikgadējo klubu, kas sākotnēji tapis diskusijām par pasaules ekonomikas problēmām. Nav zināms, vai patiešām vajag tā sasteigt ārkārtas pasākumu, jo plānotā sapulce notiks Romā oktobra beigās.
Tiesa, vēl aizvien nav skaidrs, kādā formātā tas notiks: klātienē vai tiešsaistē. Pasaules valstu līderi nav tikušies jau divus gadus, visi grib satikties, taču jauna pandēmijas viļņa gadījumā nāksies atkal apspriesties tiešsaistē.
Pastāv vēl viens pasaules mēroga, pareizāk sakot, Rietumu un Austrumu konsultāciju variants. Tajā var pat izmantot G7, ja tikšanās organizēta G7 un ŠSO kopīgas sēdes formātā (vispirms – ārlietu ministri, pēc tam, iespējams, – arī valstu vadītāji). Jā, ŠSO apvieno visus, kam Afganistānas jautājums patiešām ir nacionālās drošības problēma, - Krieviju, Ķīnu, Pakistānu, Centrālāzijas valstis un Indiju. Arī Irāna drīz saņems ŠSO pastāvīgā locekļa statusu. Patiesībā no visa reģiona tikai Afganistāna paliek novērotājus, un tikai tāpēc, ka amerikāņu okupācijas laikā Krievija un Ķīna nevēlējās redzēt Kabulu organizācijā, kuras galvenais mērķis ir miers Āzijā ar pašu Āzijas valstu spēkiem. Starp citu, ŠSO tuvākais samits klātienē notiks jau pēc desmit dienām Dušanbē.
Tātad Rietumiem un Austrumiem ir plašas iespējas pārrunām un konsultācijām, turklāt ne tikai Afganistānas jautājumā vien. Galvenais – lai to organizācijas procesā Rietumi nepretendētu uz saimnieka statusu. Vienpusīga spēle, tāpat kā atlantiskā pasaule jau sen ir beigusies, formalitātēm jāatspoguļo pasaules galveno spēles dalībnieku reālais statuss, nevis Rietumu priekšstati par viņu varenību.