Vienība Nr. 731: kā japāņi strādāja pie bioloģiskā ieroča

Japāņu sabiedrībā jau sen skan jautājums par visu materiālu publiskošanu, kas attiecas uz Japānas kara noziegumiem. Savukārt Japānas valdība cenšas izvairīties no neērtām tēmām un sniedz komentārus tikai ārkārtas situācijās. Piemēram, fakts par bioloģisko ieroču pielietošanu pret Ķīnu tika oficiāli atzīts tikai 2002. gadā. Tagad noziedznieku vārdi ir zināmi, bet vai viņi ir izcietuši sodu? 1947. gada 20. augustā noslēdzās Nirnbergas process pār ārstiem. Saskaņā ar tiesas lēmumu no 23 apsūdzētajiem 7 tika piespriests nāves sods, 5 – mūža ieslodzījums, 4 – cietumsods uz laiku no 10 līdz 20 gadiem, 7 cilvēki tika attaisnoti. Procesā tika izskatīti vācu ārstu noziegumi, proti, viņu līdzdalība zvērīgos medicīniskos eksperimentos, kam izmantoja koncentrācijas nometņu gūstekņus.

Taču arī Japāna izmantoja necilvēcīgus eksperimentus. Viena no nežēlīgākajām un lielākajām japāņu kara noziedznieku grupām bija vienība Nr. 731 – nodaļa nodarbojās ar bioloģiskajiem ieročiem un medicīniskajiem eksperimentiem. Zvēriskuma ziņā tā necik nepiekāpās vāciešiem. Oficiālā versija liecina, ka vienība noslepkavojusi 3 tūkstošus cilvēku, tomēr lielākā daļa nesaņēma nekādu sodu par saviem noziegumiem. Šajā rakstā pastāstīsim, kā tika radīta "nāves" vienība, ko tā darīja, kāds bija vienības locekļu liktenis pēc kara beigām un kā viņu darbība ietekmēja bioloģisko ieroču starptautisko kontroli.

1926. gadā Japānas imperatora tronī sēdās Hirohito, kura valdīšanas laiks, starp citu, būs pats ilgākais japānas vēsturē – 62 gadi. Pēc izglītības jūras biologs, par savas valdīšanas devīzi izvēlējās frāzi "Apgaismotās pasaules ēra". Imperators tic zinātnes spēkam.

Tāda noskaņojuma fonā pētījumu braucienā par Rietumu pasaules vadošajām bakterioloģiskajām laboratorijām dodas viens no galvenajiem vienības Nr. 731 "nāves doktoriem" – mikrobiologs Siro Isi. Savā pārskatā par braucienu doktors atzīmēja, ka bioloģiskie ieroči var nest impērijai militāras priekšrocības:

Misiju atzina par ļoti perspektīvu, un Siro Isi nonāca armijas aizbildnībā. 1932. gadā tiek piešķirti līdzekļi bioloģisko ieroču kompleksa radīšanai. Tā vajadzībām izraudzīja Žongmas cietoksni tolaik okupētās Ķīnas teritorijā. 1939. gadā Mandžūrijas sopkās parādījās vairāki slepeni objekti: vienība Nr. 100 nodarbojās ar lopu inficēšanu, vienība Nr. 516 ražo ķīmiskos ieročus, vienība Nr. 731 (pati lielākā) netālu no Hārbinas izstrādā bioloģiskos ieročus un izmēģina tos cilvēku organismā.

Vienības Nr. 731 teritorijā uzbūvēja laboratorijas, cietumu 300-400 cilvēkiem, krematoriju, stadionu, sintoistu templi, aerodromu un elektrostaciju. Objekts ir slepens un nepieejams – oficiālos dokumentos vienība apzīmēta kā epidēmiju novēršanas un ūdens attīrīšanas departamenta vienība, vietvaras saņem ziņas, ka teritorijā strādā kokzāģētava. Objektu vada pats projekta ideologs Siro Isi.

Oficiāli vienība nodarbojās ar sanitāro normu ievērošanu imperatora armijā, taču tās galvenais mērķis bija gatavošanās iespējamam bioloģiskam karam pret PSRS, ASV un citām antihitleriskās koalīcijas valstīm.

Vienībā strādāja apmēŗam 3600 cilvēki – pieredzējuši profesori, interni un studenti no universitātēm (armija labi maksāja), karavīri un tehniskais personāls. Vienību veidoja vairākas nodaļas, katra no tām pildīja savus uzdevumus:

Objekta personāls savus eksperimentu objektus saukāja par "baļķiem" (丸 太, maruta), jo oficiālās ziņas liecināja, ka objektā strādā zāģētava. Tāpēc laboratorijas dēvēja par "zāģētavu", bet cietumu – par "baļķu noliktavu". Vienībā Nr. 731 strādāja virkne zinātnieku ar doktora grādiem, vairāki savus pētījumu rezultātus paspēja publicēt recenzējamos žurnālos. Eksperimenti tika aprakstīti tā, it kā tajos būtu izmantoti primāti – Mandžūrijas vai garastes pērtiķi.

"Eksperimentālā materiāla" pētījumiem bija papilnam. Objektus izvēlējās tā, lai aptvertu plašu iedzīvotāju slāni, ieskaitot noziedzniekus, sagūstītus bandītus, pretošanās kustības dalībniekus, politiskos ieslodzītos, bezpajumtniekus un garīgi atpalikušus cilvēkus. Hārbijas žandarmērija pastāvīgi saņēma "pasūtījumus": vajadzīgi noteikta vecuma, auguma un rases vīrieši, sievietes, bērni. Kad "izejvielu" trūka, japāņu žandarmi varēja gluži vienkārši uz ielas sagrābt veselu ģimeni, ja tā atbilda prasībām.

Daudzi Japānas kara noziegumu pētnieki atzīmē, ka starp sadistiskajiem eksperimentiem bija arī tādi, kuru zinātniskā un praktiskā nozīme ir apšaubāma. Piemēram, kādā izmēģinājumā dokumentēts laiks, kādā trīs dienas veci jaundzimuši nosalst līdz nāvei. Nakagava Onedzo, Osakas universitātes goda profesors, kara gados studēja Kioto un redzēja eksperimentu videoierakstus. Viņš liecināja, ka vienības zinātnieki savus pienākumus pildījuši visnotaļ "rotaļīgi":

Ar ko konkrēti nodarbojās "nāves vienības" locekļi? Par to pastāstīsim materiāla turpinājumā.