RĪGA, 7. septembris — Sputnik. Dažnedažādi eksperti raportē – neskatoties uz pandēmijas ierobežojumiem, Latvijas ekonomika aug, valsts IKP ir tik mundrs kā vēl nekad. Laikam vajadzētu pie valdības ēkas ieejas piekārt alegorisku gleznu "2021. Latvijas IKP saplosa koronakrīzes hidru".
Šī gada pirmajā pusgadā Latvijas IKP esot izaudzis par 5,1% salīdzinājumā ar šo periodu gadu iepriekš, turklāt otrajā ceturksnī ekonomikas augšupeja bija satriecoša – 11,1%.
Rādītāji liecina par ceļu pie ekonomikas atveseļošanās, uzskata šīs pašas ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs. Politiķis apgalvo, ka viņam uzticētā ekonomika paveikusi milzu izrāvienu (dzirdams mūsu Baltijas tīģera rūciens),
Vīrusa atkāpšanās pavasarī un ekonomikas dalībnieku straujā atgriešanās pie gandrīz normālas dzīves nesusi teicamus valsts iekšzemes kopprodukta pieauguma tempus otrajā ceturksnī, vēstīja Swedbank Latvijas nodaļas galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija.
Pēc vīrusa šoka ekonomikai jau esot izdevies pārsniegt pirmskrīzes līmeni – mazliet vēlāk nekā tas noticis kaimiņu Baltijas tīģeriem, tomēr ātrāk nekā gaidīts.
Ātrāk, augstāk, dārgāk!
Neskatoties uz fanfaru skaņām, kaut kas nav īsti kārtībā. It kā aiz triumfālās gleznas kāds būtu pabāzis beigtu peli. Visiem zināms, ka tā tur ir, tomēr visi delikāti aizspiež degunu un izliekas, ka viss ir kārtībā. Šī pele ir Latvijā izmantotā IKP aprēķina metodika.
Laiku pa laikam atrodas kāds, kas pārkāpj "pieklājības normas". Šoreiz ar sliktām manierēm izcēlies biznesa izdevuma "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks. Pēc viņa domām, ir dīvaini, ka, aplēšot IKP, galvenie ir nevis reāli saražoto preču un sniegto pakalpojumu apjomi, bet gan to cenas.
Vēl vairāk, runa nav par kaut kādu konkrētu vietējo preču cenām ar augstu pievienoto vērtību. Ņemti globālu procesu atvasinājumi. Pandēmija taču lika strauji augt energoresursu un izejvielu cenām, tāpēc dārgāks kļuva it viss.
Tātad konkrētas preces ražošana tagad ir dārgāka nekā pirms gada. Vai tas automātiski nozīmē, ka tagad ražotājs un visa sabiedrība kļuvuši bagātāki? Diezin vai.
Tāds stāvoklis var nākt par labu valstīm, kas eksportē gāzi, naftas produktus, elektrību, metālu, būvmateriālus. Nelaime tā, ka Latvija to visu pārsvarā importē par tām pašām izaugušajām cenām. Vēl vairāk, uzņēmumi Latvijā ir spiesti samierināties ar augošajiem transporta, izejvielu un detaļu glabāšanas izdevumiem, jo sagrautas gadiem ilgi veidotās loģistikas ķēdītes.
IKP ir labi, bet tautai – nemaz ne
Tikai mūsu IKP tādas nianses neinteresē. Minēsim piemēru: teiksim, ja apkures izmaksas Latvijā augs par trešo daļu, vai statistikas aplēsēs tas atspoguļosies kā "izaugsme siltumapgādes segmentā"?
Proti, IKP it kā izaugs, pieaugs PVN ienākumi budžetā, bet iedzīvotāji būs spiesti vēl vairāk pievilkt siksnu. Ko tas nozīmē, mēs labi atceramies kopš iepriekšējās krīzes. Iedzīvotāji pērk mazāk, ražotāji un pārdevēji mazāk ražo un pārdod, viņiem vajadzīgs mazāks darba roku skaits, viņi maksā mazāk nodokļu utt. pa spirāli.
Vēl viena cenu pieauguma rezultātā vērojamās "ekonomikas izaugsmes" blakne – inflācija. Viena lieta, ja mēs pārdodam preci dārgāk nekā konkurenti, jo tā kļuvusi kvaltatīvāka. Taču, ja pārdodam tikpat, cik agrāk, vai pat mazāk, tories par augstāku cenu banāla izdevumu apjoma pieauguma dēļ, nevar būt ne runas par attīstību. Pat ja pamanīsieties palielināt algu darbiniekiem, inflācija šo piemaksu aprīs.
Jāpatur prātā arī tas, ka pasakainie miljardi, ko ES tagad iepludina dalībvalstu budžetos, aizbildinoties ar pandēmijas seku apkarošanu, arī kalpo gan naudas, gan algu vērtības lejupslīdei un izejvielu un energoresursu cenu pieaugumam.
Taču pats galvenais: kas notiks ar mūsu veselīgo IKP, ja kaut kur tur, aiz mūsu valsts (un bieži vien arī apjēgas) robežām tirgus reaģēs tā, ka izejvielu un energonesēju cenas pēkšņi sabruks? Atbilde ir skaidra.