Jau pāris dienas Alars Kariss ir prezidents, taču meklēšanas serveri internetā, pirms sniegt izziņu par viņu, vēl cenšas vispirms pastāstīt, kas ir "kariess". Tomēr Alars Kariss drīzāk ir plombe, atzīmē radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans. Bez viņa igauņu valstiskumā vīdētu caurums.
Nebija neviena cita, kas gribētu to aiztaisīt. Arī viņam, Nacionālā muzeja direktoram, pašam piedāvāja ieiet vēsturē tikai divas nedēļas pirms vēlēšanām. Tomēr parlaments viņu ievēlēja tikai otrajā kārtā. Kā gan citādi – Igaunijā tik ātri uz priekšu vis neiet.
Kariss nācis no inteliģentām aprindām. Zinātnieks, cilvēks ar akadēmiskām zināšanām. Bijušais Tartu universitātes rektors. Proti, kaut ko saprot no izglītības. Piemēram, to, ka mācībām jānotiek saprotamā valodā. Tāpēc uzreiz atklāja to, kas viņam tuvs: krievu skolu igauniskošana nekur neder.
"Es neticu, ka krievvalodīgajā klasē ar krievvalodīgo skolotāju, tēlaini izsakoties, no rītdienas, viss tiks pasniegts igauņu valodā. Tas ir vienkārši neiespējami," viņš piezīmēja un apsolīja uzlabot savas krievu valodas zināšanas, lai tiktos ar tiem, kuri "vairāk skatās uz Maskavas pusi, nekā Igaunijas iekšienē".
Bet viņš taču dzimis un pieaudzis PSRS laikā. Krievu valodu viņam vajadzētu prast. Varbūt piemirsis. Varbūt tāpēc, ka Padomju Igaunijā, atšķirībā no tagadējās nacionālistiskās versijas, bija ļauts izvēlēties, kura valoda dzimtāka.
Vienlaikus Karisa iepriekšējais amats liecina, ka arī vēsturi viņš tā īsti neatceras – tas neietilpa viņa kompetencē. Viņa uzdevums bija tikai saudzīgi glabāt un uzspiest pagātnes valsts traktējumu, līdz ar neapšaubāmās "padomju okupācijas" koncepciju un mūžīgo "igauniskās Igaunijas" doktrīnu.
Šķiet, ar saviem pienākumiem viņš tika galā tīri labi. Ja tā nebūtu, viņu diezin vai būtu saukuši "tronī". "Monarhija" gan ir konstitucionāla. Pat muzejā viņa pilnvaras bija plašākas. Vismaz brīdinājums "ar rokām neaiztikt" tur darbojās.
Savukārt reālajā dzīvē viņam nāksies saskarties ar tik tumsonīgiem eksponātiem, ko viņš savas audzināšanas un intelekta gaismā, iespējams, pats sagribēs kārtīgi sakratīt, vai pat sūtīt apmeklēt kādas dziļum dziļas "annāles".
Nekas neiznāks. Prezidents šajā republikā ir reprezentatīva figūra. Lai arī zināms, kādi bijuši viņa priekšgājēji. Līdz apmātībai atklātais rusofobs Tomass Hendriks Ilvess un primitīvi prorietumnieciskā, lai arī ne tik aptrakusī Kersti Kaljulaida.
Arī viņa uz atvadām teju vai nepieprasīga no Eiropas Savienības PGA sistēmu, lai "savaldītu Krieviju". Starp citu, viņa atbalstīja strauju skolu igaunizāciju bez kādām privilēģijām un piekāpšanās. Labi tomēr, ka tā ir Igaunija – tur tik ātri lietas nekārtojas.
Kariss, šķiet, ir citāds. Bez nacionālistiska patētisma. Taču viņš ir plomba. Un tā, lai arī no kvalitatīvāka materiāla, neglābs, ja kariess zem tās nekur nav pazudis.