Reiz bija tāds termins "desu emigrācija". Patlaban notikumi veidojas tik dīvaini, ka rodas iespaids – tendence var apvērsties otrādi. Izskatās, Rietumu "partneriem" nupat ir laiks braukt uz Krieviju pēc desām un citiem produktiem, stāsta Viktorija Ņikiforova portālā RIA Novosti.
Lielākie supermārketi Lielbritānijā nesen brīdināja pircējus: pārtikas deficīts aug, un delikatešu Ziemassvētkos nebūs.
Problēmas ar piena, gaļas, putna, kafijas piegādēm kā cunami veļas pāri Eiropai un ASV. No tirdzniecības pazūd te viena, te otra prece. Pēc tam parādās atkal – ar absolūti fantastiskām cenām.
Avīzes publicē fotogrāfijas – tukšus plauktus lielveikalos. Profesionālie "izdzīvotāji" līksmo: "Mēs taču teicām!" Intelektuāli izdevumi māca lasītājus audzēt zaļumus uz palodzēm un konservēt tomātus ziemai. Kalifornijas hipsteriem modē nākusi ogošana un sēņošana, kā arī ēdamā meklēšana atkritumu tvertnēs.
Progresīvie izdevumi, "lielās atiestatīšanas" vētrasputni nenogurstoši skaidro, ka tā vajag. Vispār, vajag ēst mazāk. Patiesībā ēdamais ir ļoti kaitīgs veselībai. It īpaši gaļa, piens, siers, biezpiens, šokolāde, kafija, cepumi. Pavisam cita lieta – gaļa no sojas! Cepti sienāži, tārpu maltā gaļa un mušu piens.
Tas viss pamazām liek domāt Rietumu patērētājiem, ka pārtikas cenu palielināšanās ir neizbēgama. Tā patiesībā jau ir sākusies. Tikai viens skumjš paradokss: tam nav nekādu reālu priekšnoteikumu. Vēl nekad cilvēce nav ēdinājusi sevi tik lēti un sekmīgi.
Pat pērn, lokdaunu laikā, rīsa, kviešu, kukurūzas cenas neauga. Visu pārtikas produktu cenas kritās. Šoruden ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija gaida rekordlielu labības ražu visā pasaulē. Un tomēr pārtikas cenas aug biedējošā ātrumā.
Produktu deficīts Rietumos ietver visus mākslīgas krīzes simptomus. Piemēram, gaļas piegādes traucējumi ASV pērnā gada pavasarī. Tos skaidroja vienkārši: ierēdņi sasēdinājuši pa mājām visu gaļas pārstrādes uzņēmumu personālu. Sak, tur plosījies koronavīruss. Fermeri bija spiesti masveidā nokaut lopus un putnus. Gaļas nodaļas lielveikalos iztukšojās.
Tagad tieši tāpat tiek organizēts pārtikas deficīts Lielbritānijā. Tukši plaukti, rindas pie kases, skopi produktu komplekti izsalkušajiem un nemirstīgā frāze "divi gabali vienam pircējam" – notikumi uz salas šausmīgi atgādina deficītu PSRS 1990. gadā.
Kopš pērnā gada pavasara lielāko supermārketu tīklos valstī varēja nopirkt ne vairāk kā trīs iepakojumus olu, miltu, makaronu, pamperu, tualetes papīra. Tagad ierobežojumus pakāpeniski atceļ, tomēr, piemēram, "Tesco" vēl aizvien pārdod ne vairāk kā trīs pakas miltu.
Biznesa analītiķi nāk klajā ar kaut kādiem sarežģītiem skaidrojumiem, piemēram, "pandēmija kaitīgi ietekmē loģistikas ķēdītes". Tās "sarauj". Taču loģistiku sarauj pašas varasiestādes, ne pandēmija.
Piemēram, Anglijā strādā mobilā lietotne "Test and Trace" ļauj cilvēkam saņemt ziņas par kontaktēšanos ar Covid-19 pacientiem. Pēc tādas ziņas saņemšanas cilvēkam desmit dienas jāsēž mājās. Skaidrs, ka uzņēmējiem vai pašnodarbinātajiem tāda lietotne nav izdevīga, viņi atsakās no tās. Taču, ja darba devējam tas viss jāapmaksā, cilvēki ar prieku pašizolējas – kurš tad atteiksies no atvaļinājuma?
Tāpēc ostas, kravu pārvadājumi, lielveikali Anglijā saskaras ar milzīgu kadru deficītu. Jūlija beigās darbā neiznāca apmēram 1,7 miljoni cilvēku. Valstī gluži vienkārši nav pārvadātāju, krāvēju, plauktos licēju. Tāpēc veikalos valda tukšums.
Līdzīga ir situācija ASV. Bieži vien ir izdevīgāk dzīvot ar koronavīrusa pabalstiem, nekā smagi strādāt par relatīvi nelielu algu. Tātad cieš kravu pārvadājumi, noliktavu darbs, mazumtirdzniecība.
Šovasar atkal sākās problēmas ar gaļu – tagad tās piedēvē kiberuzbrukumiem, bet kiberuzbrukumus – bēdīgi slavenajiem "krievu hakeriem". It kā viņiem tās amerikāņu kautuves-noliktavas būtu vajadzīgas. Vai tad viņi ņems izpirkumu ar steikiem?
Tas, cik bezjēdzīgi ir šādi skaidrojumi, vēlreiz demonstrē – krīze ir mākslīga. "Amerika saskārusies ar vispārēju deficītu – no salātiem līdz pusvadītājiem – un tam nav redzams gals," eksperti stāsta.
Cilvēkiem ar padomju laika pieredzi gals ir saskatāms un labi pazīstams. Pēc pāris gadus ilgām ciešanām deficīts beigsies kā pēc burvju mājiena. Preces atgriezīsies. "Simt šķirņu desas” vitrīnās atkal priecēs patērētāja aci. Tikai cenas būs vairākkārt augstākas.
Interesanti, ka tirdzniecība internetā visā pasaulē strādā netraucēti. Tikai mazumtirgotājiem, kuri tik tikko izdzīvoja izolāciju laikā, bizness dveš pēdējo elpu. Kurš tad ies uz lielveikalu, kur tukša puse plauktu? Ber interneta gigantiem peļņa un kapitalizācija aug kā sēnes pēc lietus.
Notikumi rit, kā paredzēja Klauss Švābs, "Lielās atiestatīšanas" apoloģēts: digitālās korporācijas grauj tradicionālo biznesu. Izputina. Tāda ir mūsdienu kapitālisma loģika: korporācijas aprijušas jaunattīstības valstis un sākušas cīņu ar konkurentiem pašu mājās. Toties visu banketu apmaksās patērētājs.
Globālās loģistikas mērķtiecīga sagraušana izdevīga ne tikai amerikāņu korporācijām, bet arī ASV valdībai – mākslīgs deficīts, pārtikas cenu pieaugums, bada dumpji ir klasiskas metodes, ko izmanto "kontrolējamā haosa" radīšanai dažādās valstīs.
Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs (CSIS), kas gandrīz atklāti apkalpo Pentagonu, atklāja perspektīvu:
"Trūcīgie pilsētnieki, palikuši bez darba pandēmijas laikā (...) ļoti ticams, sāks dumpjus un protestus pārtikas cenu pieauguma dēļ. (...) Šīs iedzīvotāju grupas iznāca ielās vairāk nekā 40 valstīs 2007.-2008.gg. un panāca valdības gāšanu vismaz divās valstīs."
Tas itin labi saskan ar "lielas atiestatīšanas" galveno mērķi, vai ne? Ja tās autori vēlas gāzt nacionālās valdības, vai tad var būt kaut kas labāks par mākslīgu deficītu un cenu augšupeju?
Tas viss ir labi pazīstams Krievijā. Februāra revolūcija notika izplānota produktu deficīta dēļ Petrogradā. Ja amerikāņi pataisa mākslīgu cenu pieaugumu par ieroci hibrīdkarā, tas jāuztver absolūti nopietni. Izklausās jocīgi, tomēr vistas cena var kļūt par nacionālās drošības jautājumu.
Ja nu pasaules galvenās maizes klēts statuss un importa aizvietošana produktu nozarē kaut ko nozīmē, drīz vien visi brauks ciemos uz Krieviju. Dīvaini gan – brauks pirkt desu. Maizi un piena produktus. Saldējumu un ievārījumu. To visu jau nogaršojuši Ķīnā, varbūt arī Rietumu "partneriem" pamazām pielēks. "Desu emigrācija" uz Krieviju ir aizkustinoša lieta.