"Trieciens bija baismīgs": kam PSRS uzbruka pēc Uzvaras 1945. gadā

Tālajos Austrumos koncentrētos padomju spēkus komandēja maršals Aleksandrs Vasiļevskis. Jūlija sākumā viņš ieradās Čitā. Jūras kara flotes un Gaisa kara spēku darbības koordinēja flotes admirālis Nikolajs Kuzņecovs un aviācijas galvenais maršals Nikolajs Novikovs.

Antihitleriskās koalīcijas līderi Jaltas konferencē 1945. gada februārī vienojās par PSRS iesaistīšanos karā ar Japānu 2-3 mēnešu laikā pēc Vācijas kapitulācijas. Vašingtonai un Londonai tas bija ļoti vajadzīgs.

Krievijas kara vēstures biedrības zinātniskais direktors Mihails Mjagkovs pastāstīja, ka japāņi mēģināja vienoties ar Maskavu un organizēja vairākus diplomātiskus manevrus. Taču PSRS palika uzticīga sabiedrotā saistībām.

"Amerikāņu karavīri uzskatīja, ka karš ar Japānu ilgs vismaz līdz 1947. gadam, ja ASV uzbruks metropolei vienatnē, - pastāstīja eksperts. – Šādā gadījumā prognozētie zaudējumi sasniedza vairāk nekā miljonu karavīru un virsnieku. PSRS iesaistīšanās karā Vašingtonai bija ļoti vajadzīga."

1941. gada aprīlī Maskava un Tokija parakstīja neitralitātes paktu. Taču Japānas iebrukuma draudi saglabājās visu Lielā Tēvijas kara periodu. Neskatoties uz vienošanos, japāņi izstrādāja kara plānu pret PSRS. Operācija "Kantokuen" būtu sākusies tūlīt pēc vācu "Barbarosas" noslēguma. Japāna plānoja pusotra mēneša laikā iznīcināt padomju spēkus Tālajos Austrumos un okupēt Krieviju līdz Sibīrijai un Urāliem. Tāpēc Maskava turēja reģionā lielu grupējumu. Piemēram, atgādināja Mjagkovs, Tālajos Austrumos bija vairāk tanku nekā aktīvajā armijā cīņā par Maskavu. Karavīri – nepilns miljons. Tomēr uzbrukumam ar to nepietika. 1945. gadā radās nepieciešamība operatīvi pārvietot kareivjus, tehniku, degvielu un pārtiku pāri visai valstij.

Plašo pārdislokāciju nodrošināja Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāle. Pirmie ešeloni devās uz Aizbaikālu un Tālajiem austrumiem maijā. Divu mēnešu laikā turp nogādāja gandrīz 150 tūkstošus vagonu ar karavīriem un kravām. Armija bija spiesta pārvarēt garus pārgājienus ārkārtīgi smagos apstākļos – pa stepēm un tuksnešiem, karstumā, putekļos, ar asu ūdens deficītu. Lai nodrošinātu grupējumu ar pārtiku un degvielu, inženieru spēki uzbūvēja gandrīz pusotru tūkstoši kilometru ceļu un izraka simtiem aku.

Augusta sākumā izveidoja trīs frontes – Aizbaikāla, 1. un 2. Tālo Austrumu frontes. Daudzas vienības komandēja virsnieki, kas piedalījās cīņās ar hitleriešiem Eiropā.

"Komandierus no Tālajiem Austrumiem, kuri lūdza sūtīt viņus uz Rietumu fronti, parasti atstāja turpat, - stāsta Mjagkovs. – Toties tagad viņus aizvietoja ar kauju pieredzi guvušiem virsniekiem. Daudziem tā bija īsta traģēdija, tomēr tobrīd bija vajadzīgi cilvēki, kas zināja, kā karot, ar zināmu pašapziņu, pārākuma sajūtu pār pretinieku."

Augusta sākumā gaidāmās karadarbības rajonos bija savilkti apmēram 1,7 miljoni cilvēku, 30 tūkstoši lielgabalu un mīnmetēju, vairāk nekā 5 tūkstoši tanku un tikpat daudz lidmašīnu. No jūras puses grupējumu atbalstīja gandrīz simts kara kuģu.

Kantonas armija – pati lielākā, spēcīgākā, vislabāk sagatavotā – ieņēma Mandžūriju un Ziemeļkoreju. Padomju armijai un Mongolijas Bruņoto spēku vienībām nosprauda uzdevumu: ielenkt Kantonas armiju, sašķelt un sakaut. Uzbrucējiem stājās pretī vairāk nekā trīsdesmit kājnieku divīzijas, desmit kājnieku brigādes, arī speciālo uzdevumu brigāde, ko veidoja īpaši apmācīti pašnāvnieki, divas tanku brigādes, divas gaisa armijas un Sungārijas kara flotile – vairāk nekā miljons kareivju un virsnieku, 1200 tanki 6,5 tūkstoši lielgabalu, 2 tūkstoši lidmašīnu un vairāki desmiti kuģu.

"Kantonas armija bija cīņasspējīgākā Japānā, - atzīmēja Mjagkovs. – No Mandžūrijas japāņi smēlās cilvēku resursus armiju uzturēšanai citās karadarbības arēnās, šeit ieguva derīgos izrakteņus. Mandžūrija piesedza visu Japānas metropoles rietumu flangu. Tās zaudēšana nozīmēja impērijas galu."

Pie robežas ar PSRS un Mongoliju japāņi bija iekārtojuši aptuveni divdesmit nocietinātus rajonus līdz 100 km garumā un līdz 50 km dziļumā – 4,5 tūkstošus aizsardzības objektu. Uzbrukumu bija plānots apturēt ar dzotiem un dotiem, kā arī dabiskajiem šķēršļiem. Pārrāvuma gadījumā Kantonas armija atkāpās uz Koreju. Imperatora ģenerāļi uzskatīja, ka padomju spēkiem vajadzēs pusotru gadu, lai ieņemtu Mandžūriju un Iekšējo Mongoliju. Šajā laikā japāņi plānoja pārgrupēties, pārsviest papildspēkus un sākt pretuzbrukumu, pārvietojot karadarbību uz PSRS teritoriju.

Patiesībā iznāca citādi. 8. augusta naktī padomju spēki uzbruka japāņu pozīcijām no vairākām pusēm uzreiz. Vispirms aviācija sāka uzlidojumus pretinieka bāzes vietām un sakaru punktiem Hārbinā, Čančunā un Hirinā. Klusā okeāna flote uzbruka Japānas jūras kara bāzēm Ziemeļkorejā. Rītausmā uzbrukumu sāka avangarda grupējumi no Mongolijas, Aizbaikāla, Amūras un Primorskas teritorijas.

Jau dažas dienas vēlāk padomju spēki iespiedās Mandžūrijā. Dažādos iecirkņos Sarkanā armija pavirdzījās uz priekšu par 100-500 kilometriem Mandžūrijas teritorijā. Uzbrukums notika tik ātri, ka aizmugures daļas atpalika – degvielu, munīciju un pārtiku nācās piegādāt ar lidmašīnām. Tomēr padomju spēki ieņēma lielākās pilsētas un nocietinājumus, noslaukot vienu aizsardzības robežu pēc otras. Kantonas armija cieta milzu zaudējumus, tūkstošiem japāņu padevās gūstā.

Tādos apstākļos Kantonas armijas virspavēlniecība lūdza PSRS vadību pārtraukt karadarbību, apsolīja, ka japāņu vienības nekavējoties noliks ieročus. Taču lielākā daļa "kantoniešu" turpināja pretoties, ignorējot pavēli.

Tad Sarkanā armija pastiprināja uzbrukumu. Speciāli saformētas mobilas un labi ekipētas vienības ar tanku un artilērijas atbalstu devās uz priekšu, nebīstoties no krasas atraušanās no galvenajiem spēkiem. Mandžūrijas lielākajās pislētās – Čančunā un Mukdenā izsēdās gaisa desants. Vēlāk desantnieki devās triecienā Portarturai, Hārbinai un Phenjanai. Pateicoties negaidītajam triecienam, viņi ātri atbruņoja pilsētas garnizonus.

19. augustā maršals Vasiļevskis iesniedza ultimātu ar kapitulācijas noteikumiem Kantonas armijas štāba priekšniekam. Prasības nodeva visām armijas vienībām. Nonākuši bezizejas situācijā, japāņi sāka masveidā padoties gūstā. Tomēr saglabājās vairāki spēcīgi pretestības perēkļi, ko izdevās likvidēt tikai līdz augusta beigām.

"Mandžūrijas operācija ir unikāla, to uzskata par vienu no izcilākajām Otrā pasaules kara vēsturē, - uzsvēra Mjagkovs. – To vēl aizvien pēta kara akadēmijās ne tikai Krievijā, bet arī citās valstīs, arī Vestpointā, ASV. Dažu dienu laikā tika iznīcināts milzīgs grupējums – vairāk nekā miljons kareivju. Uzbrukuma tempi bija satriecoši. Tas viss notika ārkārtīgi sarežģītos klimatiskajos apstākļos, japāņiem izmisīgi pretojoties. Taču padomju armija pierādīja, ka Lielā Tēvijas kara nogalē tā kļuvusi neuzvarama."

Mandžūrijas operācijā gāja bojā 82 tūkstoši japāņu kareivju un virsnieku, gūstā nonāca vairāk nekā 650 tūkstoši. Neatgriezeniskie Sarkanās armijas zaudējumi – aptuveni 12 tūkstoši cilvēku. Kantonas armijas sakāve ļāva īsā laikā atbrīvot Kuriļu salas un Dienvidu Sahalīna. Tokija zaudēja lielas bāzes Ķīnā un Korejā. Japānas impērijai atlika vienīgi kapitulēt.