"Savelk kuģus un lidmašīnas": kas notiek pie Krievijas rietumu robežām

50. gados Vašingtona nežēloja spēkus un līdzekļus, lai izzinātu Maskavas militāros noslēpumus, it īpaši kodolbruņojuma izstrādes jomā, uzzināt par jauna tipa bruņojuma izmēģinājumiem daudzajos poligonos, noteikt stratēģiski svarīgu objektu atrašanās vietu. Darbu apgrūtināja tas, ka daudzi no tiem atradās plašās Padomju Savienības teritorijas dziļienē.

Amerikāņiem bija vajadzīga PGA neaizsniedzama lidmašīna. Tāda parādījās 1955. gadā. Zemskaņas U-2 svēra tikai desmit tonnas un spēja pacelties ļoti augstu. Tas nenesa uzbrukuma ieročus – uz borta bija tikai izlūkošanas iekārtas. Kreisera ātrums – apmēram 750 km/h, darbības rādiuss – 4,5 tūkstoši kilometru. Pats svarīgākais U-2 spēja pacelties vairāk nekā 21 tūkstoša metru augstumā. Te to nesasniedza ne iznīcinātāji, ne tobrīd PSRS rīcībā esošās raķetes.

Pentagons saformēja speciālu slepenu GKS vienību "10-10". To uzraudzīja Centrālā izlūkošanas pārvalde. Lielāko daļu grupas dislocēja Indžirlikas bāzē Turcijā. Izlūki varēja no tās izlidot nemanāmi RLS, pie tam degvielas pietika lidojumam bez nosēšanās.

U-2 nesodīti lidoja virs lielākajām pilsētām – Kijevas, Ļeņingradas, Minskas, Maskavas. Fotografēja rūpniecības uzņēmumus, kuģu būvētavas, kuģu un zemūdeņu bāzes. Četru gadu laikā PSRS PGA radiotehniskie līdzekļi fiksēja 2k4 spiegu lidojumus.

Pirmo un pēdējo reizi U-2 pārtvēra 1960. gada maijā. Frensiss Pauerss iegāja valsts gaisa telpā Tadžikijas PSR un nonāca līdz Urāliem. Pēc trauksmes gaisā pacēlās vairāki iznīcinātāji, tomēr neviens nespēja pacelties izlūka ešelonā. Galu galā lidmašīnu panāca kompleksa S-75 raķete, kad Pauerss nedaudz samazināja augstumu Sverdlovskas rajonā. Pilotu aizturēja, piesprieda 10 gadus ilgu cietumsodu, tomēr drīz vien apmainīja pret ASV arestēto padomju izlūku Rūdolfu Ābelu.

Incidents izraisīja lielu politisku rezonansi. Ņikita Hruščovs pārmeta amerikāņiem nodevību un pieprasīja Eizenhauera atvainošanos. ASV prezidents pauda neliekuļotu nožēlu. Valstu attiecības sabojājās, ASV prezidenta ieplānotā vizīte Maskavā izjuka.

U-2 programmai tika pielikts punkts. Savienība PGA ātri pilnveidojās, parādījās jaunas pārtveršanas sistēmas. Izlūki vairs nebija drošībā lielā augstumā, un amerikāņi pārgāja pie satelītiem.

1956. gadā ASV CIP un GKS izstrādāja PSRS un Ķīnas virszemes objektu izspiegošanas programmu "Corona". 60. gados amerikāņi izveda orbītā vairāk nekā 140 izlūkošanas aparātus ar platformāta fotokamerām. Filmiņu no kosmosa piegādāja speciālās kapsulās.

Satelīti lidoja apmēram tūkstoš kilometru augstumā. Kameras izšķīra objektus, kuru izmērs nepārsniedza dažus metrus, vēlāk – desmitus centimetru. Jāpiebilst, ka pirmais satelīts ieguva tikpat daudz izlūkošanas daru, cik visi U-2 kopā – vienā kapsulā atradās vairāk nekā 2,5 milj. kvadrātkilometru PSRS teritorijas fotogrāfijas.

No 90. gadu vidus orbītā nogādāja tikai smagos radioelektroniskās izlūkošanas aparātus Orion. Tagad kosmosā strādā astoņi tādi satelīti, viņu misijas nianses ir stingri slepenas. ASV Kosmiskās izlūkošanas nacionālās pārvaldes rīcībā ir apmēram 50 strādājoši spiegi – trešā daļa militārā orbitālā grupējuma.

Jāpiebilst, ka ASV un NATO nav atteikušās arī no izlūkošanas aviācijas. Tiesa, lidmašīnas vairs nepielieto tādā apmērā, kā agrāk, tomēr tās saņem lielu daļu datu par Krievijas aizsardzības sistēmu.

Piemēram, biežākie viesi pie Krimas krastiem ir P-3 Orion, pieņemti bruņojumā jau 60. gados. Toreiz to galvenie uzdevumi bija zemūdeņu meklēšana, akvatorijas mīnēšana, informācijas nodošana par mērķi aiz horizonta un glābšanas operāciju koordinācija. Ar laiku "Orion" pielāgoja izlūkošanai.

Lidaparāti ekipēti ar spēcīgām radiolokācijas iekārtām, radioelektroniskās cīņas aparatūru, tiem ir hidroakustiskais komplekss, saņemtās informācijas apstrādes sistēma. Izlūki var uzņem bumbas un raķetes: pretkuģu "Harpune", vadāmas un nevadāmas "gaiss-virsma" tipa raķetes, dziļumbumbas, ieskaitot kodolbumbas. P-8 Poseidon ir mūsdienīgākas. Arī tām ir izlūkošanas un meklējumu iekārtas, iekšējā nodalījumā – brīvā kritiena bumbas un torpēdas Mark 54. Pie ārējiem piloniem var piekārt "gaiss-gaiss" klases raķetes Sidewinder un tās pašas "Harpune".

Pie tam pie Krievijas robežām ne vienu vien reizi manīti stratēģiskie spiegi – RC-135, kas spēj stundām ilgi uzturēties debesīs un pārvarēt vairāk nekā deviņus tūkstošus kilometru bez degvielas uzpildes. Aukstā kara gados tās sekoja padomju starpkontinentālo raķešu startiem, tagad iztausta Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu frekvences.

Vienlaikus Pentagons un CIP aktīvi attīsta spiegošanas sistēmu no jūras. ASV JKS izlūkošanas dienests ir viens no vecākajiem, tas radīts jau XIX gs. 80. gados.

Aukstā kara sākumā amerikāņi līdztekus kara kuģiem bieži izmantoja zvejniecības tralerus ar RLS iekārtām, 60. gados jau būvēja specializētus izlūkošanas kuģus uz civilo transporta kuģu bāzes. Viņi rīkojās visā pasaules okeānā – no Dienvidamerikas līdz Tālo Austrumu krastiem. Vāca ziņas par dažādiem militārajiem objektiem, noteica potenciālo uzbrukuma mērķu atrašanās vietas un pārvietošanās parametrus, fiksēja kodolizmēģinājumu vietas un laiku, pārtvēra padomju karavīru un viņu sabiedroto radiopārrunas.

Jūras spiegu vēsturē zināmi vairāki incidenti. Piemēram, 1967. gada jūnijā Sešu dienu kara laikā kuģim "Liberty", kas nodarbojās ar radioelektronisko izlūkošanu Vidusjūrā pie Sinaja pussalas krastiem, kļūdaini uzbruka Izraēlas iznīcinātāji. Gāja bojā 34 ekipāžas locekļi, 173 tika ievainoti.

1968. gada janvārī izlūkošanas kuģi "Pueblo", kas pārkāpa KTDR robežu, sagūstīja Ziemeļkorejas karavīri. Aizturēšanas laikā viens amerikāņu jūrnieks gāja bojā, deviņi tika ievainoti. Ekipāžu – 82 cilvēkus arestēja un ieslodzīja karagūstekņu nometnē.

Tagad amerikāņi izlūkošanai pārsvarā izmanto kara kuģus. Eskadras kuģi un kreiseri regulāri parādās netālu no Krievijas teritoriālajiem ūdeņiem, turklāt viņus īpaši interesē Krima.

Kopš 2014. gada Melnās jūras reģions ir NATO valstu kara izlūkdienestu īpašas uzmanības zona. Nesenie notikumi apliecina, ka tā saglabāsies vēl ilgu laiku.