Vēl pavisam nesen projektu apsprieda teju vai katrā ES samitā, atgādināja radio Sputnik autors Mihails Šeinkmans. Tā turpinājās vairākus gadus, kamēr Baltajā namā saimniekoja Donalds Tramps.
ES atsevišķo aizsardzības iniciatīvu neviens gan nepasludināja par NATO alternatīvu – baidījās tādiem vārdiem svaidīties. Tomēr cerēja radīt spēcīgu, dziļi eiropeisku papildinājumu Ziemeļatlantijas aliansei, kas piedevām Trampa dēļ pārcieta grūtus laikus.
Nosaukums gan uzreiz likās tāds nemilitāri izplūdis, amorfs, no kategorijas "bla-bla-bla" – "Pastāvīgā strukturētā sadarbība drošības un aizsardzības jomā".
Toties abreviatūra gan izskatījās trāpīga – PESCO. Gluži kā kārtīgs lamuvārds.
Ja ne žurnāls Politico, kura rokās nonākusi slepena atskaite par ES daudzsološās militārās programmas stāvokli, nevienam tā vairs ne prātā nenāktu. Arī žurnālam nevajadzēja to atgādināt – ES pārmetoši atsakās no komentāriem, atsaucoties uz dokumenta konfidencialitāti. Nav jau arī nekā, ko atcerēties.
Vērts atsaukt atmiņā tikai 2017. gadu, kad Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas toreizējais vadītājs un viens no Vecās Pasaules militārās neatkarības piekritējiem, paziņoja, ka "pienācis laiks modināt gulošo skaistuli". Tik romantiska viņa acīs bija Eiropas militārā autonomija, ideja, kas radās apmēram gadsimtu mijā.
Mēģināja uzpurināt no miega. Kādu brīdi – pat ļoti aktīvi. Nez, varbūt "bučoja" nepareizie – pārsvarā Emanuels Makrons, mazliet retāk – Angela Merkele. Varbūt nepareizā vietā bučoja. Kā nu ne – "skaistule" grozījās no viena sāna uz otra, pie samaņas nenākdama, pierādot, ka drīzāk dzīva nekā mirusi. Tomēr "kopš tā laika skaistule tik tikko kustas," atzina Politico, iepazinies ar atskaiti par PESCO.
Teorijā gan runa bija par piespiešanos visās sfērās – uz sauszemes, jūrā, gaisā, kosmosā, kibertelpā. Pilns komplekts: 46 dažādu projektu – no bezpilota lidaparātiem līdz izlūku treniņiem. Tomēr 21 programma bezcerīgi iestrēga "idejas lološanas" stadijā. 17 programmās vēl nav "nosprausts darbu apjoms".
Astoņi nonāca kaut kādā priekšpēdējā posmā, bet līdz finālam nenovilka neviens. Sešos gadījumos programma esot izjukusi vai kavējoties pandēmijas dēļ. Diviem desmitiem misiju valstīm (katrai no tām ir savs nacionālais kurators) nav naudas. Vai varbūt žēl to atdot.
Piemēram, Vācija izgāzusi krīzes reaģēšanas sistēmas radīšanu ārkārtas situācijām. Francija nav tikusi galā ar sakaru koordinēšanu starp ES valstu bāzēm. Piedevām viņi pat nav pārliecināti, vai viņiem tas maz vajadzīgs. Baltajā namā taču ir Džo Baidens ar savu, kā viņš mēdz teikt, "apņemšanos pildīt partnersaistības NATO ietvaros". Tātad nav jēgas kaitināt viņu ar atsevišķām un, - kas to lai zina! – iespējams, sodāmām militārām iniciatīvām.
Vārdu sakot, var jau būt, ka pulvernīcās ir pulveris. Interesanti, kas slēpjas "PESCO"? Ka tik ne smiltis. It kā jau birst tāpat, tikai cauri pirkstiem un bez jēgas.