Prognozēt energonesēju cenas – tā nav labākā ideja. Tomēr būtu interesanti apspriest, kas notiek. Galvenais – cik stabilas ir pašreizējās cenas, jo tirgus likumi paredz: augstām cenām vajadzētu stimulēt papildu piedāvājumu un tālāku tirgus atvēsināšanos. Vai tas parādīsies? No kurienes? Uz šiem jautājumiem atbildes portālā RIA Novosti meklēja Aleksandrs Sobko.
Šajā kontekstā stāvoklis naftas un gāzes tirgū šur tur izskatās līdzīgs, šur tur – atšķiras. Līdzību rada fakts, ka viens no papildu piedāvājuma potenciālajiem avotiem ir naftas un gāzes slānekļa ieguve ASV. Atšķirības slēpj reakcijas ātrums uz augstajām cenām – naftas nozarē viss notiek daudz ātrāk.
Sāksim ar naftu. Šeit augsto cenu iemesli ir zināmi. Pieprasījums atjaunojas, bet OPEC+ vienošanās ir spēkā, lai arī ierobežojumi pakāpeniski pazūd. Tomēr četri miljoni barelu dienā darījuma ietvaros vēl aizvien ir lielākais rādītājs.
Vienlaikus vietumis ārpus OPEC+ un slānekļa ieguves piedāvājums, domājams, krities, ņemot vērā pēdējos gados vērojamo nepietiekamo investīciju apjomu.
Šajā jomā aizvien lielāka kļūst interese par slānekļa ieguvi ASV. Notikumu attīstības standarta loģika ir zināma, ap to pēdējos gados veidojas taktika tirgū: pārlieku dārga nafta stimulē slānekļa naftas ieguvi, tāpēc vērojama piedāvājuma augšupeja un cenu kritums.
Tātad deficīta vai pārdaudzuma brīžos OPEC+ grupa spiesta regulēt (palielināt vai samazināt) ieguvi, lai cenas būtu visiem pieņemamā līmenī, taču ierobežoja slānekļa ieguvi (tās līmenis ir atsevišķs jautājums, teiksim – 60-65 dolāri par barelu). Teorijā viss ir skaidrs. Praksē regulāri (arī patlaban) vērojami OPEC+ dalībnieku strīdus šīs pieejas īstenošanas ietvaros.
Tiesa, tagad augstu cenu saglabāšanas piekritējiem (tiem, kuri aicina OPEC+ nesteigties ar ieguves palielināšanu) ir papildu arguments: slānekļa atjaunošanās rit palēnām, ieguve ASV gandrīz nepieaug. Strādājošo ieguves iekārtu skaits pagaidām sasniedzis tikai 40% no "koronavīrusa" krituma, lai arī pieauguma tendence ir redzama.
Proti, šoreiz amerikāņu slānekļa kompānijas patiesībā nerakstīti pievienojušās OPEC+, nevēlēdamās audzēt ieguvi, bet augsto cenu fonā atmaksāt parādus un naudu akcionāriem. Taču arī viņu acīs 75-80 dolāri jau ir gana kārdinoša cena, lai pārdomātu apjomu audzēšanu.
Lai nu būtu, kā būdams, pat no piedāvājuma puses jau redzam trīs nenoteiktības faktorus. Pirmkārt, jaunu domstarpību pazīmes OPEC+, kas var beigties ar esošo ierobežojumu pagarināšanu vai ar konfliktu, tātad – ar ieguves palielināšanu. Otrkārt, augsta naftas cena stimulē ieguves pieaugumu ASV. Un, treškārt, - "Irānas faktors".
Tikpat interesants ir arī gāzes tirgus – te cenas (pēdējos gados – relatīvi vidējā līmenī) ir vēl augstākas un demonstrē maksimālu rādītāju ilgu gadu periodā.
Iemeslu ir daudz, tagad tie šķiet acīmredzami. Tomēr vienlaikus tikai pirms pusgada noskaņojums tirgū bija diametrāli pretējs. Tagad SDG aiziet uz Āziju, bet Eiropā aug ogļskābās gāzes emisijas kvotu cenas (tas stimulē pāreju pie gāzes). Piedevām "Gazprom" ierobežo piegādes. Pareizāk sakot, ne nu gluži ierobežo, bet nepārpludina gan.
Arī te nebūs iespējams prognozēt pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru nākotnē – abos svaru kausos ir savi nenoteiktie faktori, turklāt gāzes nozarē milzu nozīme ir neprognozējamam laikapstākļu faktoram. Tomēr šķiet interesanti novilkt paralēles ar naftas sektoru slānekļa ieguves kontekstā.
Laiku pa laikam dzirdams viedoklis: ļoti augstas gāzes cenas nav stabilas, jo augstu cenu apstākļos ASV visu pasauli pārpludinās ar savu SDG. Ir tikai viens izņēmums: atšķirībā no naftas tirgus, kur viss notiek relatīvi ātri (ieguvi un lieto: eksportē vai samazini importu), SDG rūpnīcas vēl ir jāuzceļ, bet tam būs vajadzīgi vismaz četri gadi. Manāmi pieaugušas arī gāzes iekšējās cenas ASV, taču arī pašreizējo gāzes cenu apstākļos amerikāņu SDG eksportētāji saņem teicamu peļņu.
Taču naftas uzņēmumi, ja tāda vēlēšanās radīsies, var paspēt ātri pārņemt pat pašreizējo naftas cenu vilni (ātra cikla rezultātā un – pats galvenais – iespējas hedžot turpmāko ieguvi augstā līmenī tekošo kotējumu fonā), bet gāzes nozarē tāds numurs neies cauri.
Interesanti, ka pēdējos gados, arī pasaules līmeņa ekspertu vidū, valdīja tāds apsvērums: "Gazprom" cenšas nepieļaut augstas cenas Eiropā, lai neveicinātu jaunu SDG rūpnīcu celtniecību ASV. Patiešām, "Gazprom" pārsvarā, iespēju robežās centās palielināt eksportu uz Eiropu. Šīs loģikas fonā eksporta apjomu pieaugums nav pašmērķis, to izraisījuši iepriekšminētie apstākļi.
Taču tagad situācija ir mainījusies: "Gazprom", domājams, gaida, kad tiks uzsākta "Ziemeļu straumes 2" ekspluatācija, tāpēc nevēlas palielināt piegādes caur Ukrainu (vēlāk taču iespējams tos pašus apjomus pārsūknēt pa jauno "savējo" cauruļvadu). Vienlaikus gāzes deficīts Eiropas gāzes glabātavās mazina politiskas pretestības risku gaidāmajam "Ziemeļu straumes 2" startam. Lai nu būtu, kā būdams, koncepcija, kas agrāk strādāja, patlaban ir nivelējusies. Vienlaikus "Gazprom" saņem papildu peļņu augsto cenu rezultātā.
Tomēr pagaidām galīgie investīciju lēmumi nav redzami (īsāk sakot: nav dota atļauja būvdarbu sākumam) jaunajām SDG rūpnīcām ASV, lai arī daži projekti gaida to kuru katru brīdi. Jaunā amerikāņu SDG globālā pieprasījuma un piedāvājuma ilgtermiņa bilancēs ieņem lielu daļu. Tāpēc jaunu SDG rūpnīcu būvdarbu sākums ASV ir iespējams (ja jau tās agrāk bija ieplānotas, bet augstās pašreizējās cenas dāvā papildu pārliecību), bet tirgu tās varēs ietekmēt vienīgi pēc vairākiem gadiem.