Protams, uz valsts kases rēķina, jo nodokļu maksātāji apmaksā trīs mākslīgās apaugļošanas mēģinājumus visām, kuras vēlas kļūt par vientuļajām mātēm vai ir viendzimuma partnerattiecībās. Jāatzīmē, ka likums attiecas ne tikai uz Francijas pilsonēm, bet uz jebkurām sievietēm, kas legāli uzturas valstī, portālā RIA Novosti stāsta Jeļena Karajeva.
Bioētikas likums, kas bija Makrona programmā, kad viņš vēl kandidēja prezidenta amatam, mainīs arī franču sabiedrības struktūru, turklāt daudz vairāk nekā 2013. gada likums, kas legalizēja viendzimuma laulības.
Tieši tāpēc tas arī bija pieņemts.
Neskatoties uz tradicionālās ģimenes vērtību aizstāvju aktīvu pretestību, tagadējā Francijas prezidenta atbalstītājiem (sākot ar veselības ministru un beidzot ar deputātiem no viņa partijas "Uz priekšu, Republika!", kas, kā daudzi jau sapratuši, pastāv tikai uz papīra) un, protams, daudzajām LGBT+ asociācijām ir izdevies de iure tikt galā ar paternitātes institūtu valstī.
Progresisti uzstāj, ka ģimene, kurā bērnu audzina heteroseksuālu pāris, nav nekas cits kā uzspiests sociokultūrāls, "patriarhāls", kā viņi to sauc, konstrukts, kas neatbilst pašreizējām reālijām.
Šīs reālijas, starp citu, saprot arī atteikšanos no dzimuma un no citām ar to saistītajām dzīves uzvedības īpatnībām.
Simt sešdesmit pieci (varbūt arī vairāk) "izplūdušo" dzimumu, "polamoritāte", visa tā noliegšana, kas atrodas ārpus ierastās sabiedriskās morāles ietvaros, lūk, kas šodien ir cilvēku darba kārtības pirmajos punktos, kuri ir nolēmuši pilnībā mainīt Eiropas sabiedrības fundamentālās vērtības. Un Francijai, viņuprāt, ir jāparāda visiem "atklātības un brīvības" piemērs.
Kad pirms astoņiem gadiem sabiedrība apsprieda viendzimuma laulību legalizēšanu, LGBT+ atbalstītāju galvenā tēze bija tāda, ka neiespējamība oficiāli reģistrēt laulību ir fundamentāls cilvēktiesību pārkāpums un cilvēku diskriminācija pēc viņu seksuālās orientācijas.
INSEE (Francijas Nacionālais statistikas un ekonomikas institūts) skaitļi liecina par citu: no aptuveni divsimt tūkstošiem valstī ik gadu reģistrētajām oficiālajām laulībām (dati par 2019. gadu), tikai seši tūkstoši ir viendzimuma laulības. Cik daudz? Aptuveni trīs procenti?
Otrā progresistu tēze ir tāda — oficiālā laulība dod iespēju viendzimuma pāriem adoptēt bērnus.
Piemēram, cilvēki daudzus gadus bija heteroseksuālajās attiecībās, tad sapratuši, ka tas nav, ko viņi gaidījuši no dzīves, aizgājuši no iepriekšējiem laulātajiem, reģistrējuši viendzimuma laulības, bet no iepriekšējām attiecībām viņiem palikuši bērni, ko viņu jaunie partneri gribētu adoptēt.
Taču Francijas civilkodeksā (to vēl sauc par Napoleona kodeksu) līdz šim pilnīgi nepārprotami bija noteikts, ka ir aizliegts saraut iepriekšējos bioloģiskos un ģimenes sakarus, un līdz 2021. gada 29. jūnijam bērnam nevarēja būt, piemēram, divas mātes un viens tēvs vai divi tēvi un viena māte.
Bioētikas likums pārskatīs šo principu, un nākotnē bērnam varēs būt divas mātes un viens tēvs. Tagad viņš būtu jāsauc par "spermas donoru".
Vai nu bērnam būs viena māte un viens "spermas donors" – vai arī vairāki, atkarībā no mēģinājumu un izmantoto mēģeņu skaita.
Tā ir jauna Rubikona, ko šķērso "progresīvo vērtību" piekritēji cīņā ar tiem, ko viņi uzskata par saviem ienaidniekiem.
Proti, - baltie (ādas krāsa šajā gadījumā ir svarīgākais marķieris) heteroseksuālie vīrieši.
Tieši pret šo ienaidnieku pēdējā desmitgadē notiek iznīcināšanas karš Eiropā kopumā un it īpaši Francijā.
Karš, kurā derīgi ir jebkuri līdzekļi, tai skaitā slavenās esejistes Polīnas Armandžas grāmata "Es ienīstu vīriešus" vai vēl radikālākas Alises Kofenas gabaldarbs "Lesbitātes ģēnijs". Vēl ir spēcīga kampaņa medijos, ielu manifestācijas un, protams, kultūras joma – kinematogrāfs nekad nepaliks vienaldzīgs, propagandējot, kā viņi to vēl sauc, "sieviešu skatienu" un virzot "pasaules bez vīriešiem" ideju.
Tādas dāmas, kā Armandža vai Kofena bieži viesojas medijos, viņas labprāt dalās savās domās par to, kāpēc baltie heteroseksuālie vīrieši ir "jānomet no laikmetīguma kuģa".
Uzstājoties ar pazemojošām atmaskojošām runām, šīs dāmas šauj pa mērķi no visiem ieročiem, turklāt ne viņas pašas, ne viņu atbalstītāji nekad nepiemin vīriešus ar citu ādas krāsu, izņemot balto, un ar zemāku, nekā šīm aktīvistēm, kultūras un izglītības līmeni.
Runājot par medijiem, jāatzīmē, ka viendzimuma laulību likumam, neskatoties uz visu naidu pret šo vārdu, ir "tēvs".
Tas ir Pjērs Beržē, multimiljonārs, liels biznesmenis un slavenā kuturjē Iva Senlorāna dzīvesbiedrs.
Tieši Beržē apsolīja iepriekšējam Elizejas pils saimniekam Fransuā Olandam bezierunu preses atbalstu apmaiņā pret viendzimuma laulības likuma pieņemšanu (Beržē tolaik bija laikraksta "Le Monde" galvenais akcionārs), kā arī Parīzes inteliģences atbalstu. Nemaz nerunājot par finansiālu atbalstu Olanda vēlēšanu kampaņai.
Prezidents – sociālists savu solījumu izpildījis. Franču trikolors iekrāsojās varavīksnes krāsās.
Taču uz sasniegtā Beržē neapstājās: pāris mēnešus pirms savas nāves viņš devis svētību Makronam, apgalvojot, ka tas ir "brīnišķīgs kandidāts", kuram viņš garantē atbalstu. Tai skaita finansiālo.
"Emanuels un Bridžita ir mani senie draugi, es esmu gatavs viņus atbalstīt," viņš paziņoja 2017. gada ziemā, kad Makronam bija tik ļoti nepieciešama nauda priekšvēlēšanu kampaņai, ka viņš bija spiests ieķīlāt savus Parīzes apartamentus.
Visiem zināms, ka mūsdienās "visā civilizētajā pasaulē" politiķus uz augstākajiem amatiem virza elites, kurām, protams, ir savas ekonomiskas intereses.
Bet Francija šajā jautājumā bija nolēmusi demonstrēt savu ārkārtīgumu. Tās elites, virzot prezidenta amatam Olandu, vēlāk – arī Makronu, nolēmušas savu mērķu sasniegšanai ieķīlāt dažu mazu franču paaudžu nākotni, iegremdējot tos radītajā sociālajā projekta. Sākumā atņemot bērniem jēdzienus "māte" un "tēvs" (dokumentos, kas jāparaksta jebkurā bērnu iestādē, vairs nav pieminēti mamma un tētis, ir tikai "vecāki" vai "aizbildņi"), bet pēc tam atņēmuši viņiem jēdzienu "paternitāte". Un līdz ar to tēvu.
Jāatzīmē, ka tie, kuri virza un pieņem šādus lēmumus ir pilnīgi laimīgi savās heteroseksuālajās ģimenēs, viņi audzina bērnus atbilstoši kanoniskajām sociālajām un kulturālajām "patriarhālajām" normām. Un vispār privātajā dzīvē pavisam neiebilst pret tradīcijām, ieskaitot "kleitiņas un bantes meitenēm" un "krekli un bikses zēniem".
Tiesa, vienīgi savām meitām un saviem dēliem.
Pārējie var iestāties poliamora attiecībās, pasūtīt spermu internetā, piemēram, Dānijā, apaugļoties ar mēģeņu palīdzību un audzināt nākamos bērnus vienatnē.
Pilnvērtīga ģimene pat pēc Francijas standartiem kļūst par greznību, luksusa klases preci, un tie, kuriem izskalojuši smadzenes ar "brīvības un izplūdušo dzimumu vērtībām", var jau pieteikties mākslīgajai apaugļošanai, paziņoja Francijas Veselības ministrijas vadītājs Verāns, kurš pats ir divu bērnu tēvs.
Lai gan monsieur Verāns šķīries no sievas, karantīnas laikā viņš tik ļoti ilgojās pēc bērniem, ka piedāvāja savai bijušajai sievai atvest viņus uz Parīzi un pāriet uz tālmācībām.
Ja tā nav īsta liekulība, kas tad ir liekulība?