Deutsche Bank jau brīdina: bezdarbība ne pie kā laba nevedīs. Šī palēninātas darbības bumba apdraud visas pasaules ekonomiku, portālā RIA Novosti pastāstīja finanšu analītiķe Nataļja Dembinska.
Inflācijas ieskrējiens
Maijā inflācija ASV uzlidoja līdz 5% gada izteiksmē. Patēriņa cenu bāzes indekss, neskaitot svārstīgās cenas, piemēram, energonesēju un pārtikas produktu cenas, pieaudzis par 3,8% salīdzinājumā ar pērno gadu – tas ir lielākais rādītājs kopš 1992. gada. Viss kļuvis dārgāks – automašīnas, tehnika, mēbeles, aviobiļetes, apģērbs, produkti.
Pasaules bankas ekonomisti apliecina, ka lielākajai daļai valstu, kas izmanto inflācijas mērķnorādes (arī Krievijā), raizēm nav pamata – rādītāju izdosies atgriezt mērķa diapazona ietvaros.
Tomēr ASV situācija ir citāda. Federālā rezervju sistēma nedara neko. Jau martā tās vadītājs Džeroms Pauels paziņoja; pēc viņa domām, īslaicīga mērķa pārsniegšana par 2% nerada problēmas.
Patēriņa cenu pieauguma iemesli ir acīmredzami. Cīņai ar krīzi kopš pandēmijas sākuma ASV valdība iztērējusi jau 6-9 triljonus dolāru – dolāru drukas mašīna strādā pilnā sparā. Līdz ar Džo Baidena nākšanu pie varas valsts ekonomika saņēma vēl gandrīz divus triljonus. Tas ir gigantisks stimulu komplekss.
Milzīgs parāds un vārgs dolārs
Naudas pieplūdumi palielinājuši valsts parādu apmēram par ceturto daļu. Tagad tas pārsniedz 28 triljonus dolāru (gandrīz 130% gada IKP). Ekonomisti brīdināja, ka jauna naudas iepludināšana ekonomikā par labu nenāks. Palielināsies budžeta slodze, augs cenas, ņemot vērā banknošu pārdaudzumu bez ražošanas apjoma atbilstoša pieauguma. Inflācijas risks pastiprina arī atlikto patēriņa pieprasījumu pārlieku ietaupījumu augsta līmeņa apstākļos. Pandēmijas laikā patērētāji ASV uzkrājuši 1,6 triljonus dolāru un tagad sāk tos tērēt.
Svaigi drukāto banknošu spēcīgā plūsma sāpīgi skar arī valūtu. Dolārs kļūs lētāks, zaudē pievilcību investoru acīs. 2020. gadā dolāra kurss pret eiro krities no 0,8934 līdz 0,8149 — gandrīz par 9%. 2021. gadā tas var kristies vēl par 5-7%.
Vēl viens faktors – bezprecedenta spiediens budžetā. 2020. finanšu gadā tā deficīts sasniedza 16,1% (3,1 triljonu dolāru) – tas ir lielākais rādītājs kopš 1945. gada, kad valdība piešķīra kolosālus līdzekļus plašām militārajām operācijām.
Uzpūsts burbulis
FRS neplāno celt procentu likmes vai ierobežot aktīvu uzpirkšanas programmu līdz brīdim, kad tiks saslkatīs "būtisks progress" ekonomisko mērķu sasniegšanā, piemēram, atjaunosies darba tirgus.
Regulatora pašpārliecība un bezdarbība rada šaubas.
"Vajadzīgs precīzs cīņas plāns. Personām, kas pieņem lēmumus par nodokļu un budžeta politiku, jāsaprot, kam var kaitēt viņu lēmumi. 87% amerikāņu jau noraizējušies par cenu pieaugumu. Pauela kungam ir jāatzīst krasais inflācijas pieaugums, viņš nedrīkst atmest pie malas šo nopietno problēmu kā pagaidu traucēkli," paziņoja senators Riks Skots.
Ekonomisti pievērš uzmanību arī tam, ka FRS noraida arī vēl satraucošāku tendenci – globālā burbuļa veidošanos fondu tirgū. Uzturot superzemas procentu likmes un turpinot audzēt bilanci par 120 miljardiem dolāru mēnesī, kad akciju cena teju sasniegusi vēsturisko maksimumu, FRS riskē vēl vairāk sakarsēt tirgu.
"Regulators tikai audzē smaga ekonomikas kritiena risku un galu galā būs spiests īstenot stingrāku naudas un kredītu politiku, lai sasniegtu inflācijas mērķlīmeni," atzīmēja ASV Uzņēmējdarbības institūta analītiķis Desmonds Lahmans.
Cietīs vājie
Jāpiebilst, ka grūtības radīsies ne tikai amerikāņiem – ar problēmām saskarsies visa pasaule, brīdina Deutsche Bank analītiķi. "Inflācijas ignorēšana ASV tur palēninātas darbības bumbu globālās ekonomikas pamatā. Sekas var būt graujošas, it īpaši vieglāk ievainojamajiem sabiedrības slālņiem," paskaidroja bankas galvenais ekonomists Deivids Folkerts-Landau.
Vācijā valda uzskats, ka inflācija saglabāsies un tuvākajos gados novedīs pie krīzes, iespējams – jau 2023. gadā. Eksperti precizēja, ka vispirms cietīs jaunattīstības valstis. Naudas vērtības zudums vadošajās valstīs pastiprina investoru gaidas par likmju pieaugumu. Tas palielina valsts obligāciju ienesīgumu, tātad aizņēmumi izmaksā aizvien vairāk.
Tādējādi, konstatēja ekonomisti, globālās atjaunošanās sākums jaunattīstības tirgiem ir kļuvis par apdraudējumu: piemēram, Dienvidāfrikā un Brazīlijā aizņēmumu cenas ir tuvas bīstamam līmenim. Piedevām valsts finanses šajās valstīs jau tāpat nav īpaši stabilas.
"Šīm valstīm ir pamats vairāk raizēties par inflāciju ASV nekā pašām par savējo," norāda S&P Global Ratings speciālisti.
Bagātās valstis pandēmijas laikā aizņēmās naudu ar ļoti zemām likmēm atšķirībā no daudzām jaunattīstības valstīm.
Piemēram, Ēģiptei šogad nāksies refinansēt parādu 38% apmērā no IKP, kredīta apkalpošanas maksa – 12,1%. Ganai likme vēl augstāka – 15%. Tādas pašas problēmas ir Brazīlijai, kur Centrālā Banka jau divas reizes no janvāra pacēlusi likmes, lai mazinātu cenu spiedienu.
Viljams Džeksons no "Capital Economics" norāda, ka Brazilija spilgti demonstrē, kā inflācija un ienākumu pieaugums apdraud ekonomikas stabilitāti. "Tas novedis pie valsts finanšu sarukuma un Centrālās Bankas lēmuma celt procentu likmes, stimulējot izdevumus parāda apkalpošanai," uzsvēra analītiķis.
Situāciju glābj tas, ka, piemēram, Brazīlija, Dienvidāfrika un Indija vairāk paļaujas uz iekšzemes kreditoriem nevis ārējiem aizņēmumiem. Tas mazina ievainojamību, ko rada kapitāla aizplūšana.
Krievija šajā ziņā ir ļoti stabila: nerezidentu daļa federālā aizņēmuma obligācijās ir niecīga. Saskaņā ar CB datiem, maijā – 10% (aprīlī – 19,7%). Starp FAO turētājiem vairāk nekā 80% ir pašmāju investori, pārsvarā – bankas vai pensiju fondu. Savukārt nerezidenti ir lielu vietējo banku ārvalstu meitasuzņēmumi. Šāda situācija dāvā garantijas gan pret sankciju, gan inflācijas riskiem.