RĪGA, 20. jūnijs — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Lācim latviešu folklorā ir ļoti liela vieta. Pat latviešu eposa varonis Lāčplēsis ir lāča un sievietes dēls. Zēns atsities mātē, tikai ausis viņam bijušas lielas un spalvainas, kā lācim. Paaudzies un pieņēmies spēkā, viņš lāci nogalinājis un atbrīvojis māti no gūsta lāča alā. Šis personāžs ar laiku tapa par latviešu tautas neatkarības cīņas simbolu. Lāčplēša ordenis – Latvijas valsts militārais apbalvojums. 11. novembris – Lāčplēša diena – par Latvijas atbrīvošanu kritušo varoņu piemiņas diena.
Ķepaiņi atgriežas
Tagad brūnie lāči visbiežāk sastopami Vidzemē, piemēram, Limbažu puses mežos.
Nesen sociālajos tīklos izplatījās publikācijas par mežacūkām Rīgas nomalēs un pat centrā, pēc tam bija aļņi mikrorajonos. Tagad kārta pienākusi lāčiem: viņi redzēti netālu no Ķekavas, pavisam netālu no Rīgas, tāpat ar Saulkrastos. Tādas ziņas internetā parādās aizvien biežāk. Sputnik Latvija korespondents noskaidroja visu lāču vēsturi mūsdienu Latvijā.
Slavenajā nacionālajā parkā "Ķemeri", šķiet, ir lielākās neskartu mežu platības. Tā pārstāve Agnese Balandiņa pastāstīja, ka parka teritorijā lāču nerādās.
Savukārt Latvijas Mežu institūta vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš atklāja, ka patiešām pēdējos gados lāču skaits ievērojami pieaudzis. Agrāk mežos mita 10-15 lāči, tagad viņu skaits, iespējams, sasniedzis 60.
Šie dzīvnieki ir vietējie, nevis ieklīduši no Igaunijas vai Krievijas. Par to liecina ķepaiņu DNS, ko jau ilgus gadus vāc zinātnieki. Viņš pats lāci mežā neesot saticis, redzējis tikai fotolamatās "iekritušus". Viņš uzskata, ka 60 lāči mazajai Latvijai neesot nemaz tik daudz – piemēram, Igaunija ir vēl mazāka, bet tur dzīvo vairāk nekā 70 lāči.
Krievu lāči – labi lāči
Pirms dažiem gadiem ar draugiem braucām uz Igauniju, uz lāču rezervātu "Nigula" kaimiņos Vidzemei. Tā direktors, ļoti pieklājīgs un viesmīlīgs igaunis, pārsteidzoši labi runāja krieviski. Mēs taču zinājām, ka Igaunijā visu krievisko nemīl, un bijām pārsteigti par tik jauku attieksmi. Tomēr valodu zaudējām, kad direktors pēkšņi piezīmēja: "Krievu lācis – labs lācis." Pēc tam noskaidrojās, ko viņš gribēja teikt.
Izrādās, Igaunijas teritorijā var sastapt, lai gan labāk tomēr būs nesastapt, – divu veidu lāčus. Vieni ir Igaunijas "pamatiedzīvotāji". Viņi sensenos laikos ieradušies no Kaukāza. Otri ir "krievu" lāči no Pleskavas apgabala, kuri mierīgi šķērso robežu, kad vien ienāk prātā, pēc tam atgriežas dzimtenē, un uzskaitei klaiņotāji nepakļaujas. Un "vietējie" lāči ir daudz agresībāki nekā viesi – tos dažkārt var nosaukt pat par labsirdīgiem.
Tikšanās ar lāci uz meža taciņas
Svarīgi zināt, kā izturēties mežā, ja tomēr gadījies sastapt lāci. Latvijā aizvien pieaug tūristu skaits, kuri izvēlas nevis populārus kempingus un iemītas nacionālo parku taciņas, bet gan pēc iespējas pirmatnīgākas vietas – tālāk no jebkādām apdzīvotām vietām, lauku mājām ar nikniem suņiem un tikpat viegli aizkaitināmiem saimniekiem. Tādas pašas vietas iecienījuši arī lāči. Jānis Ozoliņš pastāstīja, kā rīkoties, ieraugot ķepaini.
Ja ieraugāt tuvumā lāci, nekādā gadījumā netuvojieties tam, nekādā gadījumā nebēdziet prom ar skaļiem bļāvieniem, laužoties cauri krūmiem. Lācis ir ļoti ziņkārīgs zvērs, un viņš var mesties jums pakaļ, tikai lai paskatītos: kas tur tā trokšņo viņa mīļotajā mežā? Ja redzat lāci, vienkārši stāviet uz vietas vai mierīgi ejiet tālāk, kurp domājāt iet, netuvojoties dzīvniekam.
Man pašam gadījies sastapt lāčus kādas sešas reizes, taču tas notika Krievijā – ezera krastā Kolas pussalā, pēc tam – uz kalnu takas Krasnojarskas novadā, trešo reizi – Tuvas taigā un vēl trīs reizes – Irkutskas apgabalā un Burjatijā, kur mēģināju nofotografēt ķepaini no slēpņa: zvērs sajuta, ka tuvumā ir cilvēks un aizmuga. Lācis tomēr ir visnotaļ piesardzīgs dzīvnieks.