Nesenie notikumi, kuru dēļ krasi pasliktinājās ASV Un Krievijas attiecības, parādīja, kā daži Eiropas politiķi mēģina iztapīgi nobučot aizokeāna valdnieka rociņu. Tie likuši atsaukt atmiņā kādu ainu, atzīmēja radio Sputnik autors Nikolajs Nikolajevs.
To gadījās novērot Tallinā ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes laikā. "Vēsturiskais notikums", kā to aprakstīja igauņu mediji, atgadījās 2014. gada 3. septembrī. Par vizītes ievērojamu brīdi kļuva ASV prezidenta uzruna vietējai elitei "Nordea" koncertzālē. Jau pusotru stundu pirms tās sākuma pie zāles durvīm veidojās gara rinda – briljantos un ordeņos mirdzošs kāpurs: dāmas vakarkleitās, vīrieši smokingos un mundieros. Procesija priecīgi trīsēja, gaidot tikšanos ar augstāko dievību, kas ieradusies pie aborigēniem un tūlīt jau uzdāvinās krelles.
Tagad, ASV un Krievijas akūtas konfrontācijas brīdī redzams tas pats. Politiķi disciplinēti un priecīgi stājas rusofobijas frontē cerībā uz amerikāņu uzslavu. Saimnieka laipnību kāro daudzi, tāpēc vajag izcelties ar kaut ko īpašu, lai tev pievērstu labvēlīgu uzmanību Kapitolijā.
Īpaši smagi klājas bijušajiem politiķiem, kuri bauda pelnītu atpūtu. Viņu vidū ir arī Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, kurš nesen pēkšņi nāca klajā ar tekstu, kas burtiski šķindēja naidā pret krieviem. Viņš ieteica visiem Krievijas iedzīvotājiem atņemt tiesības apmeklēt Eiropas Savienību, jo Tomasa Hendrika acīs viņi visi ir potenciāli noziedznieki.
Nav ne mazāko šaubu par viņa vārdu patiesīgumu: Ilvesa kungs patiešām saka, ko domā. Droši vien, naidu pret krieviem viņā sējis jau tēvs, kas Lielā Tēvijas kara gados dienēja SS spēkos, bet izdīdzis un uzplaucis tas radiostacijas "Brīvā Eiropa" redakcijā, kur mūsu varonis vadīja nodaļu.
Pēc tam, kļuvis par ārlietu ministru, vēlāk – arī par neatkarīgās Igaunijas prezidentu, Ilvess guva iespēju īstenot praktiskajā politikā savu jūtu graujošo potenciālu. Cita starpā arī viņam var pateikties par to, ka Igaunija atteicās no visām ekonomiskajām priekšrocībām, ko tai dod kaimiņattiecības ar Krieviju, un priekpilnu dvēseli sāka dēvēt sevi par "piefrontes" valsti.
Pats pikantākais ir tas, ka, ieņemot tik augstus valsts posteņus Igaunijā, Ilvess bija un palika ASV pilsonis, ļoti uzticams pilsonis. Visi viņa darbi, visi viņa vārdi ir jānovērtē tieši no šī viedokļa, tad šī kunga sperto soļu loģika kļūst absolūti saprotama un prognozējama.
Pat tagad, devies atpūtā, kļuvis par politisko pensionāru, viņš ir gatavs visiem spēkiem aizstāvēt ASV intereses.
Protams, klusā cerībā, ka Vašingtonā viņu atcerēsies un izvedīs no politiskās aizmirstības. Viņam gribas slavu, vētrainu dzīvi, ziedus un šampanieti. Varbūt arī vienkārši nauda beigusies – pat par prezidenta pensiju īsti "pašikot" neizdodas. Bet gribas, ui, kā gribas.