Svarīgs notikums otrās Latvijas Republikas vēsturē – karoga pacelšana uz pirmā jaunveidojamo Jūras kara spēku kuģa 1991. gada 11. aprīlī. Šo dienu uzskata par Latvijas kara flotes atdzimšanas dienu. 30 gadus vēlāk JS sastāvā (saskaņā militārā spēka vispasaules reitinga Global Firepower datiem) ir 11 patruļas kuteri un 6 mīnu tralētāji. Pareizāk sakot, ierindā ir pieci "Skrunda" tipa patruļas katamarāni, četri veci mīnu tralētāji "Imanta", trīs "Storm" tipa sardzes kuteri (būvēti 60. gados, norakstīti no Norvēģijas JKS), seši pamatīgi nolietoti patruļas kuteri un palīgkuģi. Ar šiem spēkiem pietiek, lai nepieļautu kontrabandistu pārkāpumus pie Latvijas jūras robežām (tās ir 658 km garas), un nepavisam nepietiek, lai aizsargātu gandrīz 500 km garo krasta līniju, stāsta militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
Atgādināšu: JKS paredzēti, lai garantētu valsts drošību jūrā, risinātu stratēģiskos un operatīvos uzdevumus jūras karadarbības arēnās. Tas ir valsts ārpolitikas instruments. Kvalitatīva flote ietver trieciena un pretzemūdeņu kuģus, zemūdenes, bāzes, reida un jūras tralētāju brigādes, PGA sistēmu, aviāciju un krasta spēkus. Pilnvērtīgus JKS nevar atļauties neviena no Baltijas valstīm (arī Polija ne). Visādas runas par sinerģētisko spēku, pateicoties Latvijas JKS integrācijai NATO kopējā struktūrā, ir tikai propagandas, nevis tehnoloģijas elements.
Nav iespējams integrēt alianses JKS kuģu trieciena (prettrieciena, pretzemūdeņu) grupā vecus mīnu tralētājus un 25 metrus garos ierobežotas kuģniecības patruļas kuterus. Atliek vien imitēt nacionālo JKS efektivitāti un bez gala un malas modernizēt Lielbritānijā, Norvēģijā, Nīderlandē un citās valstīs norakstītos peldlīdzekļus.
Tehnoloģiskais apogejs
Galvenie pamatposmi jūras kara flotes būvē izskatās pieticīgi. 1992. gada rudenī izveidoti novērošanas punkti Rojā, Kolkā, Jaunciemā, Ovišos, Staldzenē, Ozoliņos, Užavā, Silmalē un Labragā. Pēc tam sekoja virkne vecu kuteru un tralētāju iepirkumi. 1998. gadā Latvija, Lietuva un Igaunija nolēma apvienot spēkus un līdzekļus kopīgā vienībā "Baltic Naval Squadron" ar mērķi meklēt mīnas, kas palikušas Baltijas ūdeņos pēc diviem pasaules kariem. XXI gs. sākumā Latvija nolēma kardināli atjaunot savu floti un par 75 miljoniem dolāru pasūtīja piecus patruļas kuterus "Skrunda" – veco sardzes kuteru Storm un KBV 236 nomaiņai, kas agrāk iepirkti Norvēģijā un Zviedrijā. Jaunie peldlīdzekļi tapa "Rīgas kuģu būvētavā" (trīs vienības) un Lemverderē, Vācijā (divas vienības). Piektais katamarāns "Rēzekne" stājās Latvijas JKS ierindā 2014. gada martā. Tā tonnāža – 127 t, garums – 25,7 m, platums – 13 m un ātrums – līdz 20 mezgli (mūsdienu kara kuģu ātrums pārsniedz 30 mezglus). Bruņojums – divi 12,7 mm kalibra ložmetēji. "Skrunda" it kā spēj uzņemt pretkuģu raķetes, bet kas tad tās Latvijai dos?
Jaunie kuteri paredzēti Latvijas teritoriālo ūdeņu un ekskluzīvās ekonomiskās zonas patrulēšanai, novērošanai, meklēšanas un glābšanas operācijām, zvejniecības aizsardzībai. Katamarāna priekšdaļa pielāgota traļu vai ūdenslīdēju iekārtu montāžai. Ar to labās ziņas par nacionālo JKS būvi ir galā.
30. martā NATO spēku Eiropā komandieris ģenerālis Tods Volterss vizītē Latvijā stiprināja Latvijas cerību un ticību gaišajai nākotnei ar koka suvenīru, ko uzdāvāja aizsardzības ministram Artim Pabrikam. Šķiet, alianses prioritāte nepārprotami būtu reāli stiprināt Baltijas sabiedroto pozīcijas "frontes līnijā". Taču neviens pat nedomā uzdāvināt Latvijai kuģus, lidmašīnas vai tankus. Galu galā ilggadējā dalība NATO negatīvi ietekmē Latvijas JKS stāvokli, "antikvārie" kuteri un tralētāji kļūst par balastu.
Izaugsmes perspektīvas
Militārie eksperti vienbalsīgi pauž negatīvu vērtējumu, atzīmē Latvijas un citu Baltijas valstu zemo attīstības līmeni un cīņasspēju. Likumsakarīgi. Pat viena karakuģa iegāde ir dārgs priekš. Piemēram, Somija četru korvešu iegādei iztērēja 1,4 miljardus dolāru, bet viss Latvijas militārais budžets 2021. gadam ir 750 miljoni dolāru.
Latvija, Lietuva un Igaunija pūlas risināt savu JKS atjaunošanas problēmas kopīgiem spēkiem, un no 2020. gada koncepcijas "Naval Vision 2030" ietvaros izskata vienota iepirkuma iespējas. Tomēr jaunas militārās vienības ir tikai puse darba, JKS vajadzīgas arī mūsdienīgas bāzes un kuģu remonta vietas. Tāpēc Latvija un citas Baltijas valstis spēj perspektīvā tikt galā vienīgi ar tralētāju brigādi un lakonisku infrastruktūru.
Patlaban Latvijas JKS rīcībā ir atbalsta punkti Liepājā, Ventspilī un Rīgā. Ir infrastruktūras paplašināšanas projekts 35 ha platībā Liepājā (jo Krievijas JKF astāja 1994. gadā). Te atrodas liels skaits NBS struktūru, arī jūras spēku eskadra, ūdenslīdēju skola, Zemessardzes 4. brigādes štābs, Zemessardzes 44. kājnieku bataljons, medicīniskās apkalpošanas nodaļa, citas apakšvienības.
Ar Latvijas JKS – nepilniem diviem desmitiem mazizmēra peldlīdzekļu – noteikti nepietiek reālai aizsardzības spējai, ko Baltijas jūrā demonstrē, piemēram, "neitrālie" kaimiņi – Zviedrija (aptuveni 30 mūsdienīgi kara kuģi) un Somija (vairāk nekā 30 kara kuģi un kuteri).
Ja tuvākajos gados Baltijas jūrā notiks lielas cīņas, jāpiezīmē, ka ASV, Lielbritānijas un Francijas JKS pārsvarā pievērsušies Atlantijas viziena un savu krastu aizsardzībai. nopietnas krīzes apstākļos tie nenāks palīgā Latvijai un citām Baltijas valstīm. Mēs saskatām reģionā konceptuālu, vēsturisku un jūras kara strupceļu, kā arī NATO attieksmi pret sabiedrotajiem Baltijā kā pret "mazajiem brāļiem" vai neizbēgamiem "globālā procesa" blakusupuriem.