"Noāvās un iekāpa kuģī": Gagarina lidojums atmiņās

1955. gadā mazā, Kazahstānas stepēs iegrimušajā Tjuratamas stacijā parādījās celtnieki. Dažus gadus vēlāk te slējās  Ļeņinskas ciems, kas vēlāk pārvērtās par pilsētu, ko pēc 1996. gada nosauca par Baikonuru.

Te parādījās pirmais kosmodroms pasaulē, no kura 1961. gada 12. aprīlī startēja "Vostok 1".

Baikonura veterāns Viktors Kuļepetovs atceras, ka pa pilsētu nevarēja iziet ar fotoaparātu. Fotografēt varēja tikai mājās, ģimenes svētkos. Viktors netālu no poligona dzīvoja kopš 10 gadu vecuma, kad viņa tēvs atveda šurp ģimeni no Novgorodas apgabala.

"Vienā istabā – piecpadsmit kareivji, otrā, mazākā – mēs: trīs bērni un vecāki. Jaunākā māsa bija pavisam maza. Dzīve nebija vienkārša, pat bez ledusskapjiem. Celtnieki rada bedres upes krastā, ielādēja ledu, noklāja ar niedrēm vai zāģu skaidām un visu glabāja tur," atcerējās Kuļepetovs.

Anatolijs Koreškovs turpina: 1957. gada sākumā poligonā ieradās izmēģinātāji, izvērsa virszemes iekārtas. Pavasarī pa dzelzceļu atveda pirmo starpkontinentālo ballistisko raķeti R-7 (uz tās pamata radīja nesējraķeti "Vostok").

Maijā bija pirmais starts, neveiksmīgs, izcēlās ugunsgrēks, raķete nokrita. Koreškovs piedalījās arī nākamajā – jau sekmīgajā startā augustā, un pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa izvešanā.

"Labi atceros dienu, kad izdzirdu: gatavojas cilvēka starts kosmosā. 1960. gada janvārī atveda kuģi, un pēc tā konstrukcijas un gabarītiem mēs visu sapratām. Pirmkārt, tam bija bremžu dzinēji, tātad plānota atgriešanās uz Zemes. Otrkārt, iekšā strādāja termiskās regulēšanas sistēma, kas uzturēja 20 grādu temperatūru. Slēdzieni vienkārši. Pirmie mēģinājumi bija neveiksmīgi. 1960. gadā palaidām četrus kuģus ar suņiem. Tos mēs saucām par "četrkājainajām ekipāžām". Sekmīgs bija tikai viens, jūs noteikti zināt: atgriezās Belka un Strelka. Tādos apstākļos bija pāragri sūtīt cilvēku," atzīmēja bijušais inženieris-izmēģinātājs.

Jūlijā 19 sekundes pēc starta nesējraķetes sprādzienā 19 sekundes pēc starta gāja bojā suņi Ļisička un Čaika, decembrī uz Zemes neatgriezās Pčolka un Muška, dažas nedēļas vēlāk orbītā neizgāja vēl viens kuģis, tomēr suņi šoreiz izdzīvoja.

"Ieslēdzām pauzi. Bet martā ziņoja par cilvēka startu. Poligonā nogādāja raķeti, kuģi ar krēslu. Palaida sekmīgi, pēc tam ieradās vēl viena tāda pati un kosmonautu vienība. No nākamā lidojuma bija atkarīgs, vai var sūtīt cilvēku. Viss bija kārtībā."

"Tāpēc jau Koroļovs viņu izvēlējās"

Ar pirmo kosmonautu komandu inženieri neko daudz netikās – katram savs darbs.

"Vienu epizodi gan varu pastāstīt: to redzēju savām acīm. Kad kosmonauti ieradās poligonā, Koroļovs ar viņiem īsumā aprunājās, pēc tam lūdza visus apskatīt kuģi, to, kas var kļūt par viņu nākamajām "mājām". Un viņi kāpj iekšā viens pēc otra, nekādas emocijas neizrāda.

Bet Jurijs Gagarins pie trepēm noāvās un tikai pēc tam iekāpa kuģi, demonstrēdams cieņu. Koroļovs nevarēja tam nepievērst uzmanību. Viņam tas patika. Varbūt tāpēc viņš viņu izvēlējās," sprieda Koreškovs.

Gagarina līdera vieta bija labi zināma jau janvārī, kad seši kandidāti kārtoja kuģa vadības un teorijas eksāmenu. Galu galā secība bija sekojoša: Gagarins, Titovs, Ņeļubovs, Nikolajevs, Bikovskis, Popovičs.

Starts 12. aprīlī noritēja mierīgi. "Dīvaini, taču par kuģi nebija gandrīz nekādu piezīmju: citreiz to bija simtiem, un mēs labojām, mainījām iekārtas, bet šoreiz uz Zemes neko neatrada – īsts brīnums. Tikai, kad pirms starta aizvēra lūku, nenostrādāja kontakts. Mums bija kaut kāda priekšnojauta, ka tā ir slikta zīme, ka tik lidojumā nekas nenotiktu. Patiešām, tā arī iznāca," atceras Koreškovs.

Gagarins uzsauca savu slaveno "Braucam". Toreiz Koreškovam šķita, ka izskanēja svinīgi, bet vēlāk ierakstā intonācija bija pazudusi.

"Vispirms atgadījās radiovadības sistēmas kļūme, lai arī gatavošanās laikā viss bija normāli. Lampu tehnika, laikam vibrācija izsita no ierindas," viņš skaidroja. Radiovadības sistēmas vajadzēja atslēgt trešās pakāpes dzinēju, taču to veica dublējošais mehānisms.

"Galu galā kuģis uzņēma ātrumu vairāk nekā bija vajadzīgs un nonāca augstāk nekā bija plānots. Tātad arī nepiezemējās tur, kur to gaidīja."

Augstumu aprēķināja tā, lai kosmonauts izdzīvotu pat bremžu dzinēja disfunkcijas apstākļos – pēc 7-10 dienām kuģis pats pamestu orbītu. "Nav zināms, kur tas nosēstos. Ja okeānā, tas būtu kaps. Pats galvenais – gaisa pietika desmit dienām, bet tik augstā orbītā vajadzētu riņķot 20. Gagarinam pietrūktu skābekļa. Par laimi, bremžu dzinējs iedarbojās laikus un sekmīgi," turpināja Koreškovs.

Un tad notika galvenais incidents: kad nolaižamais aparāts atdalījās no iekārtu-dzinēju nodalījuma, savienojošais kabelis neatvienojās.

"Abas kuģa daļas turpināja lidojumu savstarpēji sasaistītas, kūleņodamas. Tās varēja sadurties, turklāt nebija iespējams katapultēties: pirmkārt, šim nolūkam vajadzīgs atvienošanās signāls, otrkārt, pat ja būtu izdevies, Gagarins būtu nosities pret kuģi vai stropes būtu samudžinājušās. Taču atmosfēras blīvajos slāņos kabelis sadega. Par iepriekšējām briesmām Gagarins varēja nezināt, par šo viņš noteikti bija lietas kursā. Lidoja tā veselas desmit minūtes. Ziņoja: "Neatdalās, vēl aizvien neatdalās." Uz Zemes nesaprata, kas par lietu, palīdzēt nespēja."

Starta laikā ar Gagarinu sazinājās pa UĪV kanālu. Pārrunas dzirdēja visi komandcentrā. "Bija jūtams, ka Koroļovs uztraucās, bet Gagarins runāja vienmērīgi, it kā sēdētu trenažierī. Tas mūs pārsteidza. Koroļovs nekļūdījās, izvēloties viņu pirmo. Komandcentrā valdīja nāves klusums. Tikai ar grūtībām varēja aptvert, ka raķetē ir cilvēks. Man radās asociācija ar japāņu torpēdām, ko kamikadze kara laikā vērsa pret amerikāņu kuģiem. Cilvēki apzināti gāja nāvē, lai tik sasniegtu mērķi.

Par to, ka Gagarins sekmīgi piezemējies, inženieris uzzināja kopā ar visu valsti – pa radio.

"Trāpījās uzartā laukā, nosēšanās bija mīksta. Līdzās ciems. Palūdza piezvanīt, un viņam pakaļ apgabala komiteja nosūtīja mašīnu. Viņš nosēdās pie Engelsas, bet gaidīja viņu Kazahstānā, Žezkazgana rajonā. Tur nākamos kuģus gaidīja glābēju komanda. Bet viņš bija pirmais un likteņa varā. Taču viņam paveicās, kā laimes krekliņā dzimis," saka Koreškovs.

Vietējie par cilvēka startu kosmosā neko nezināja.

"12. aprīlī pa skaļruņiem ziņoja: "Tiks noradīts svarīgs valdības paziņojums." Laiks bija smags, dzīve – ienaidnieku lokā. Es nodomāju: "Nedod Dievs, karš," atcerējās Viktors Kuļepetovs. 1961. gadā viņam bija 14 gadi, viņš bija skolā, un šajā brīdī visu PSRS aplidoja ziņa par Gagarina lidojumu.

Kosmonauti, arī Gagarins tikās ar skolēniem. "Redzēju viņu burtiski soļa attālumā. Šī tikšanās uz visiem laikiem iespiedusies man atmiņā. Viņš mani pārsteidza. Domāju, Gagarins ir īsts spēkavīrs, bet viņš bija parasts cilvēks, smaidīja, interesanti stāstīja. Mēs, zēni, vērīgi sekojām kosmonautiem: pilsētā bija "nulles kvartāls", kur viņus izmitināja. Mēs katru vērtējām pa savam: šitais ir labs, bērnus nedzenā, šitie – stingrāki. Gagarins nedzenāja. Viņš bija atklāts cilvēks, nebija skarbs," atcerējās Kuļepetovs. Tāpat kā viņa tēvs, arī viņš strādāja kosmodromā, piedalījās starpplanētu stacijas "Luna 16" un orbitālās stacijas "Saļut 1" palaišanā. Viņa dzīvi noteica 12. aprīļa rītā gūtie iespaidi. "Tas bija romantisks periods, kad rakstīja dziesmas, dzeju, grāmatas par kosmosu. 12. aprīlī es iegāju skolas bibliotēkā: "Dodiet grāmatu par lidojumiem!" – "Še, ņem, Žils Verns "No lielgabala uz Mēnesi". Bet es tak jau zināju, ka no lielgabala nelido. Mūs visus kosmosā pasauca Gagarins."