Realitāte apstiprināja ļaunākās bažas. Par vienīgo Blinkena brauciena panākumu var uzskatīt transatlantisko partneru formālu pieklājību un uzsvērti draudzīgas attiecības NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē. Par situāciju stāsta Irina Alksnis portālā RIA Novosti.
Tomēr, tiklīdz no vispārējiem retoriskajiem šabloniem (Krievija ir slikta, Ķīna ir bīstama, Irāna ir jāsavalda un tā tālāk) partneri pārgāja pie konkrētiem jautājumiem, uzreiz gaismā nāca principiālās domstarpības.
To gan netrūka arī ārpus jau ierastā, labi pazīstamā pretrunu saraksta. Piemēram, Afganistānas konflikta mierīgā noregulējuma jautājums.
Lieta tāda, ka saskaņā ar ASV un talibu pagājušā gada februārī noslēgto vienošanos, ASV karaspēkam bija jāpamet Afganistānas teritorija līdz 2021. gada 1. maijam. Rezultātā pašlaik Vašingtonas stāvoklis ir aprakstāms, kā "aiziet nevar palikt", kur tā ir iestrēgusi savstarpēji konfliktējošos apstākļos.
Šis līgums ir Trampa garabērns, un ir skaidrs, ka demokrātiem ir milzīgs kārdinājums apglabāt šo dokumentu principa pēc vien. Taču Afganistānas stāsts sen jau bija nonācis strupceļā - Savienotajām Valstīm ir jādodas prom, un līgums tam ir visai ērts iemesls.
Vienlaikus, atšķirībā no bijušā prezidenta, kam ne mazākajā nerūpēja ASV dižvalsts tēls, Baidena administrācija nevar atļauties reputācijas zaudējumus, kas ir neizbēgami, ja pēc amerikāņu aiziešanas "Taliban" gāzīs nacionālo valdību Kabulā. Jāpiebilst, ka tāda notikumu attīstības varbūtība nav nekāda mazā, talibi gandrīz atklāti gatavojas atsākt karadarbības.
Pie tam pastāv arī loģistikas problēmas, kas padara neiespējamu NATO karaspēka izvešanu atlikušajā laikā. Par to atklāti ziņo Vašingtonas amatpersonas.
Šajā sarežģītajā situācijā ASV lokās kā zutis uz pannas, mēģinot atrast labāko un lētāko risinājumu. Tomēr Blinkena vizītes laikā Eiropā noskaidrojās, ka pasjansā ir vēl viens svarīgs faktors, ko amerikāņi nav ņēmuši vērā. Runa ir par sabiedroto, pārsvarā – Vācijas nostāju.
Tiem, izrādījies, ir lērums pretenziju.
Eiropa aktīvi atbalsta sarunas starp Afganistānas varas iestādēm un talibiem, kas risinājās Kataras galvaspilsētā Dohā. Turklāt ES netic, ka ir iespējams panākt ātru vienošanos un uzskata par nepieciešamu pagarināt NATO militāro misiju Afganistānā, lai panāktu stabilu politisko rezultātu.
Vērojot, cik aktīvi jaunā Vašingtonas administrācija izjauc Trampa ārpolitisko mantojumu, NATO sabiedrotie "saskatīja šajā situācijā zīmi" (tieši tā par notikušo raksta vācu mediji), ka tā skars arī karaspēka izvešanu no Afganistānas. Tātad Vācijā iniciēts process, kas paredz bundesvēra operācijas mandāta pagarināšanu gandrīz uz gadu. Lēmums pieņemts pirms dienas.
Te pēkšņi Savienotās Valstis uzstājās ar iniciatīvu aprīlī sarīkot Turcijā citu miera konferenci. Izkskanējis mājiens, ka tur varētu tikt panākta un parakstīta vienošanās, kas ļautu ātri izvest ārzemju karaspēku.
Eiropa uzzināja par šo ierosinājumu no medijiem, un, protams, bija ļoti aizkaitināta.
Tā varētu rīkoties Tramps, kurš demonstratīvi pazemoja sabiedrotos ar ignoranci un aizvainojošiem izlēcieniem. Taču jaunā demokrātiskā administrācija faktiski darbojas tajā pašā gultnē: normāla saziņa nestrādā, Vašingtona neuzskata par vajadzīgu konsultēties ar partneriem vai vismaz iepriekš ziņot viņiem par plānotajiem soļiem. Iznāk, ka partneriem centienos pareģot ASV rīcību ir jāzīlē kafijas biezumos.
Te varētu ironiski atzīmēt, ka tāda rīcība Savienotajām Valstīm ir pilnīgi normāla. Vienkārši pēdējos gadus viņi zaudējuši izcilības un neaizsniedzamības plīvuru, kas līdz šim drusciņ mīkstināja atbaidošo ainu.
Taču ir faktors, kas liek paskatīties uz notiekošo no citas perspektīvas. Lieta tāda, ka starp desmit tūkstošiem NATO karavīru Afganistānā tikai 3,5 tūkstoši ir amerikāņi. Pārējie ir citu NATO valstu pārstāvji, tostarp vairāk nekā tūkstotis – Vācijas bundesvēra pārstāvju.
Rezultātā Eiropas nervozā reakcija uz Savienoto Valstu jaunākajām iniciatīvām ir saistīta arī ar banālām bažām, lai tās karavīri nebūtu pamesti likteņa varā nestabilā valstī, kas kārtējo reizi balansē uz kara sliekšņa. Tāpēc tēma "kopā ienācām — kopā aiziesim" tik skaidri izskanējusi sarunās ar Blinkenu Briselē.
Tas vēl nav viss. Salīdzinājumam: 2011. gada 6. jūnijā NATO kontingents Afganistānā pārsniedza 132 000 karavīru, no kuriem 90 tūkstoši bija amerikāņi. Proti, ASV cilvēkresursu ieguldījums operācijā tolaik bija divreiz lielāks nekā pārējo 47 valstu kopumā. Tagad situācija ir mainījusies, un šāda transformācija pēdējo gadu laikā ir vērojama visdažādākajās Rietumu sadarbības jomās.
Savienoto Valstu varenības pamatā bija valsts reālās iespējas, kas vairākkārt pārsniedza pārējo sabiedroto potenciālu. Tagad amerikāņu priekšrocībām ir ļoti relatīvs raksturs, un nav šaubu – to labi aptver ne tikai Maskavā vai Pekinā, bet arī Berlīnē, Ankarā un citās pasaules valstīs.
Tāpēc ārpus draudzīgo paziņojumu ietvariem ASV valsts sekretāra vizīte Eiropā nesa tādu rezultātu – tas jau bija sagaidāms. Kaismīgi apsūdzot nedemokrātisko Maskavu un Pekinu, Vācija tomēr nav gatava atteikties no "Ziemeļu straumes 2", Eiropa nevēlas atkāpties no vienošanās par tirdzniecības partnerību, ko noslēdza ar Ķīnu. Bet Turcija uz Entonija Blinkena aicinājumu "neturēt" Krievijas S-400 paziņoja, ka šis jautājums nav apspriežams.
Tagad Baidena administrācijai jārisina nopietns jautājums par instrumentiem, kas varētu piespiest paklausīt jaunākos partnerus, kuri apzinājušies savus augošos spēkus. Nez, vai tādi maz pastāv tagad, kad būtiski mainījies spēka izkārtojums kolektīvo Rietumu iekšienē.