Uzstājoties Eiropas Parlamenta īpašās komitejas sanāksmē, kas analizē ārvalstu iejaukšanos Eiropas Savienības demokrātiskajos procesos, Eiropas diplomātijas vadītājs Žuzeps Borels apsūdzēja Krieviju dezinformācijas kampaņā. Viņa ieskatā tās mērķis esot nomelnot Eiropas Savienības demokrātiju un vājināt starptautisko sadarbību. Plašāk par situāciju stāsta Irina Alksnis portālā RIA Novosti.
Borels norādīja, cik bīstama ir nepatiesa vai maldīga informācija nerimstošās pandēmijas apstākļos. "Mēs redzējām, kā prokremliskie kanāli apgalvoja, ka masku valkāšana ir bezjēdzīga, vai arī karsēja balsis pret lokdaunu," viņš paziņoja. Tagad, pēc diplomāta domām, pirmajā plānā iznāk Maskavas vakcīnu diplomātija, kura, no vienas puses, cenšas diskreditēt Rietumu preparātus un to ražotājus, bet no otras – liela un aktīvi virza savas vakcīnas.
Ierēdņa raizes var saprast. Krievijas iedzīvotāju dzīve pārsvarā ir atgriezusies ierastajā gultnē, gan ar minimālām neērtībām, un valdība pakāpeniski atceļ pandēmijas dēļ ieviestos pasākumus, bet Eiropā ceļas jaunu karantīnas ierobežojumu vilnis. Somijā ir ieviests ārkārtējais režīms. Čehijā pasaulē visaugstākā saslimstības līmeņa dēļ iedzīvotājiem ir aizliegts pamest mītnes rajonus. Arī Itālijā ir pastiprināti ierobežojumi.
Eiropas iedzīvotāji, kurus jau teju gadu moka ar dažādiem aizliegumiem un mājsēdi, arvien sliktāk uztver varas argumentus, ka tas viss notiek viņu pašu labā. Masveida protesti pārņēmuši gandrīz visu kontinentu.
Situācija ir tik sarežģīta, ka Eiropas saliedētība sabrūk acu priekšā. Čehija vērsās pie Krievijas ar lūgumu par "Sputnik V" piegādēm, un tā ir valsts prezidenta un premjerministra saskaņotā nostāja. Slovākija devās vēl tālāk un sekoja Ungārijas, Serbijas un citu valstu pēdās, proti, paātrinātā kārtā reģistrējusi Krievijas preparātu, negaidot Eiropas regulatora atzinību. Poļi, kuriem epidemioloģiskā situācija tāpat ir sarežģīta, pie Krievijas griezties nevar objektīvu iemeslu dēļ, tāpēc viņi sāka pārrunas ar Ķīnu par Covid-19 vakcīnas iegādi.
Situācija arvien vairāk atgādina to, kas notika pirms gada, kad Eiropas Savienība demonstrēja savu nevarību ārkārtas situācijā un tās dalībvalstis bija spiestas patstāvīgi tikt galā ar savām problēmām.
Atšķirība ir tāda — un tas patiešām ir svarīgi — ka tolaik izraisījās globāla mēroga force majeure. Tā gaitā noskaidrojās, ka Brisele pēc būtības ir rīcībnespējīga situācijā, kad ir nepieciešama operatīva reakcija ārkārtas apstākļos. Eiropai tas, bez šaubām, sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, taču tolaik ES nevarīgumu varēja vismaz izskaidrot ar problēmas plašo mērogu un pēkšņo parādīšanos.
Tagad situācija ir citāda.
Kad pagaisa pandēmijas pēkšņuma efekts, Eiropas Savienība sarosījās, jo kļuva pieprasīts tas, kas vienmēr tiek uzskatīts par tās stiprajām pusēm: stratēģiskā plānošana, sarežģīto procesu organizēšana, līdzekļu akumulācija un sadale. Visās nesenajās Eiropas valstu darbībās, sākot ar grandiozo ekonomikas atjaunošanas plānu, varēja saskatīt augstprātīgu solījumu parādīt pārējai pasaulei, kā jācīnās ar šāda veida draudiem.
Patiešām, parādīja gan.
Rezultātā – izgāšanās svarīgākajos rīcības virzienos. Eiropas izvēlētā lokdaunu stratēģija pārvērtās par fiasko, bet iedzīvotāju vakcinācijas aprakstam labāk būtu piemērot vārdu "katastrofa".
Ainas patētiskums ir īpaši redzams daudz labākās situācijas fonā tajās valstīs, kurām Eiropa bija iecerējusi pasniegt pandēmijas apkarošanas mācību.
Visa pamatā ir Eiropas varasiestāžu kļūdainie lēmumi. Tas kaitē Eiropas Savienības reputācijai daudz vairāk nekā tās apjukums un nevarīgums pirms gada.
Šādā situācijā nozīmīgi kļūst Austrumeiropas valstu mēģinājumi rīkoties patstāvīgi. Tās, protams, apzinās savu otršķirību ES sastāvā, kā arī to, ka jebkādu palīdzību koronavīrusa apstākļos tās saņems pēc atlikuma principa. Rezultātā arvien vairāk valstu pārstāj pacietīgi gaidīt savu kārtu, un tā vietā sāk izrādīt Briseles nesankcionētu aktivitāti.
Brexit, kā arī poļu un ungāru varas iestāžu augošā eiroskepticisma fonā, paplašinās valstu saraksts, kas nesliecas atskatīties uz Briseli, pat ne force majeure apstākļos. Tā Eiropas Savienībai ir visai nelabvēlīga zīme.
Pirms sešiem gadiem Eiropa ar entuziasmu sarīkoja sev migrācijas krīzi, kuras sekas izstrebj vēl joprojām. Cīņa ar pandēmiju noveda pie Eiropas politikas nākamās izgāšanās. Diezgan īsā laika periodā sanāk padaudz stratēģisku pārrēķināšanos ar smagām sekām.
Pie tam Briseles principiālā nevēlēšanās atzīt savas kļūdas, skaidrot tās ar ārējā ienaidnieka intrigām, kas grauj Eiropas demokrātiju un solidaritāti, garantē: kļūdas nebūt nav pēdējās.